piektdiena, 2013. gada 18. janvāris

Esmu PAR mieru, sadarbību, lokālo ekonomiku un latu!

Ne mazums grāmatu lasīts un ne mazums filmu skatīts. Ir lietas, kuras veido priekšstatu un ir lietas, kuras papildina jau esošo. Šī filma mani satika tad, kad uzdevu sev jautājumu, vai tiešām es esmu neriktīga, ja tā "cepos" par eiro ieviešanas masīvo propagandu. Jau sāka mākt šaubas, varbūt tā arī ir, ka labāk būs VAIRUMAM. Tamdēļ paldies cilvēkiem, kuri man atsūtīja saiti ar šo filmu!  
Bija iespēja vēlreiz saprast. Kamdēļ esmu PAR latu. Par sadarbību. Par mieru. Par lokālo ekonomiku. Par līdzsvarotu dzīvošanu. Tās lietas, kurām esmu PRET nav to vērtas, lai pieminētu. :) 
Savukārt divas stundas manas dzīves bija tā vērtas. Ieskatieties, varbūt arī Jums tā šķitīs.

piektdiena, 2013. gada 11. janvāris

Mans aicinājums- pateikt PALDIES!

Sens. Bet tieši šodien aktuāls ieraksts. Šī diena 11. janvāris esot STARPTAUTISKĀ PALDIES DIENA!
Šeit saite uz pirmo šī raksta publikācijas vietu >> Mans aicinājums- pateikt PALDIES! 



Tas, kas manī stāv jau kādu laiku...ir tēma par PALDIES. Paldies tiem cilvēkiem un notikumiem...kuri ir bijuši manā dzīvē nozīmīgi.....paldies SK par iespēju šo tēmu atklāt sevī.
Man šķiet, ka manā dzīvē visnozīmīgākais ir bijis vecaistēvs- OPIS. Viņš bija riktīgi opīgs opis un man ļoti ļoti mīļš. Mēs kopīgi pavadījām vai visu dienu. Visiem citiem nebija laika ar mani krāmēties. Bet opim nekur nebija jāsteidzas. Un man nevajadzēja ne vienu citu. Ar opi kopā bija labi un interesanti. Kopā ganījām govis, braucām nodot pienu, pļaut sienu...barot cūkas, zāģējām, zēmerējām, naglojām, krāsojām, līmējām... un kopā lasījām grāmatas. Opis lasīja savas un es lasīju savas. Lasīju gan pa savai modei un tāpēc opis pirka man vienmēr visas grāmatas pa divām. Vienu, ko „lasīt” tūlīt un otru...kad  pratīšu lasīt. Paldies opim! Es atklāju grāmatu pasauli. Un guvu pamatīgumu savai dzīvei.
Mamma, protams, arī mamma man ir daudz ko devusi. Bet paldies pār lūpām gan nenāk tik viegli. Tomēr ir vairākas būtiskas dzīves sastāvdaļas, kuras bez manas mammas nebūtu. Nu...vispirms jau es pati. Nu nekādi nebūtu. Nebūtu un viss! Paldies, mammai, ka esmu! Paldies, mammai, par to, ka esmu ļoti patstāvīga, savā ziņā neatlaidīga un esmu visu laiku kaut kādā sasaistē bijusi ar sportu. Mamma bija fizkultūras skolotāja un laba sportiste. Bet es- „grāmatu tārps”, kuru izvilkt laukā nemaz tik viegli nebija. Gāja laiks un mamma pieradināja mani pie sporta. Ne jau profesionāli, nē..vienkārši ar savu piemēru rādīja, ka sportot ir veselīgi. Tagad nejūtos savā ādā, ja katru dienu kaut kur kaut kā neizkustos. Jā, un vēl paldies mammai  par smukajām kleitām!
Paldies manai tantei! Viņa bija (un vēl ir) perfektas kārtības mīlētāja. Es pie viņas ciemos braucu kā uz muzeju.Viss tik spodrs, tīrs un kārtīgs. Man patika. Jā, un vēl man ļoti garšoja, kā tante cepa puķkāpostus. Vēl joprojām cenšos tādus pagatavot mājas. Pagaidām nesanāk, bet neesmu atmetusi cerību. No tantes ieguvu...sapratni par to, kāda izskatās ideālā mājsaimniecība. Mana saimniecība, protams, no tā milzīgi atpaliek. Bet ...vismaz ir kur tiekties.
Paldies manas meitas auklei! Kundze jau krietnā pensijas vecumā, bet dzīvo ar tādu enerģiju, ka tiek  arī man. Atceros, kā biju nostaigājusies gar ārstiem, meklējot savu 37.1 temperatūras iemeslu.Vienu dienu klausos, mūsu aukle stāsta, ka iet uz avotu peldēties katru vasaras vakaru. Bet katru trešdienu viņai vajadzēja brīvu, jo redz, līnījdejas jāiet mācīties. Un ja vienu nodarbību izlaiž, tad soļi jūk un vairs nav nekāda prieka. Es klausījos, klausījos un sapratu, ka par ātru sevi esmu norakstījusi...un sāku iet peldēties jūrā. Sameklēju kompāniju un tā peldējāmies  līdz pat novembrim. Super. Par temperatūru aizmirsu un neatceros vēl joprojām. Paldies par spērienu! Tas, tik bija un ir enerģijas lādiņš.
Paldies maniem bijušā darba kolēģiem! Man ir bijušas vairākas darba vietas...bet tādi kolēģi tikai vienā. Mūs tuvināja laiks un notikumi, kas risinājās uzņēmumā, kurā strādājām. Visu notikumu rezultātā  no 8 uz šo brīdi vēl darbu turpina tikai viens, bet mēs turpinām satikties, lai gan esam pasprukuši katrs uz savu pusi un savā sfērā darbojamies. Šie ir cilvēki, kurus labi pazīstu un kuri pazīst mani. Es zinu, ko no viņiem sagaidīt un tieši tāpat viņi to zin par mani. Es viņus pieņemu tādus, kādi viņi ir un viņi pieņem mani. Man tas ir svarīgi. Un domāju, ka tā ir arī viņiem. Šī tuvības sajūta man ir ļoti būtiska.
Paldies manam vīram, kādai manai draudzenei un visiem citiem par to, ka man bija iespēja atklāt Berta Helingera sistēmterapiju. Tas bija pamatīgs piedzīvojums, kuru turpinu izdzīvot vēl joprojām. Es redzu, kā ģimenes sistēmas strādā un tur ir kaut kas no mistikas...no tā, ko mēs vēl pagaidām nevaram izskaidrot.
Paldies vīram par sajūtām, piedzīvojumiem, pārdzīvojumiem un emociju pilnu dzīvi! Paldies, ka uzliki mani uz slaloma slēpēm!Un vakar salaboji distanču slēpju lamatiņas! Paldies!
Paldies tam notikumam, kurš mani aizveda pie Bernāra Lietāra grāmatas „Duša deņeģ”.   Paldies tam puisim, kurš man šo grāmatu no Maskavas atsūtīja. Tas ir fantastisks pētījums, kurā guvu atbildes uz daudziem mani interesējušiem jautājumiem par naudu... un sieviešu lomu mūsdienu sabiedrībā.
Paldies manai darba vietas direktorei, kas uzticēja man veidot un vadīt personāla daļu. Darbs bija interesants un profesionāli ļoti attīstošs. Man šķita, ka šajos gados es pieaugu un nu jau uz biznesa veidošanu un darbību skatos pavisam savādāk.
Paldies maniem Maskavas kolēģiem par atbalstu un iespēju apgūt dažādas personālvadības metodes. Paldies par to, ka viņi mani iepazīstināja ar īstu kouču. Paldies Marija par to, ka radīji tādu priekšstatu par koučingu.
Paldies visiem maniem kolēģiem, kas apmācību laikā bija mani kouči!Es guvu nenovērtējamu bagāžu- savu mērķu un to piepildīšanas ceļu kartes. Super. Es vēl joprojām virzos tajā virzienā, kuru izvēlējos, strādājot kopā ar Jums.
Paldies manai draudzenei. Par atbalstu, izaicinājumu, kaitināšanu, apvainošanos, nerunāšanu, uzticēšanos, dalīšanos... Kopā stāvēt novembra jūras viļņos un skaļi izkliegt visu dienas nogurmu, to ar kuru katru taču nedarīsi, vai ne?Tie ir īpaši cilvēki. Un man tāds ir. Paldies viņai!
Paldies manai meitai par iedvesmu. Ne vienu reizi vien, es esmu pieķērusi sevi pie domas...eu, kā viņa zina, ka jārīkojas tieši tā un ne savādāk. Man taču to mācīja augstskolā. Bet viņai tas notiek dabiski. Kādreiz pastāstīšu stāstu par kāmīti un manu meitu. Tas ir pilnīgi atsevišķs stāsts.  Es to pieminu ik reiz, kad ir jārunā par mērķu izvirzīšanu un to sasniegšanu. Paldies!

Man šādu PALDIES ir vēl un vēl, jo ir tik daudz cilvēku, kuru parādīšanās manā dzīvē ir mani padarījusi laimīgāku.... jo laime jau ir tikai lietu kārtība, līdzsvars iekšējs un ārējs. Un tas ir līdzsvars, kuru iegūstu arvien vairāk un vairāk.
Un  par ko teiktu PALDIES Jūs? Kurš cilvēks vai notikums Jūsu dzīvē ir atstājis nozīmīgas pēdas.

ceturtdiena, 2013. gada 10. janvāris

Mēģināji? Nesanāca? Ieskaties!

Žurnāls "Ieva" Nr.02, 2013 (792)
Gan jau ka nācies piedzīvot darīšanu ar dēmonu "SoluKaIzdarīšuŠoreizPavisamNoteikti". Citi to vēl sauc par prokrastrināciju. Man gan šis vārds tā īsti pie sirds neiet. Nekādi nevaru atcerēties viņa pareizrakstību. Nu...vismaz tad, kad mācījos psiholoģiju, to man nemācīja :). Lai nu kā arī to nesauktu, tomēr vienu vai otru reizi ar šo dēmonu satikties nākas. Un kad tad, ja ne decembrī par to laiks runāt...un kad tad, ja ne janvāra otrajā pusē laiks par to atcerēties. Kāpēc? Jo decembrī mēs sākam domāt par saviem skaistajiem plāniem, kurus pavisam noteikti sāksim darīt...nu kaut kad tūlīt pēc svētkiem.... Bet janvāra vidū mēs sākam saprast, ka ar tiem plāniem tā ir kā ir....un pie sevis nopūšamies un sākam ierasto ceļu "AiNuŠoreizNesanāca"...līdz nākamajam decembrim.

Tāpat, šķiet, domāja ar jaukā žurnāliste Dagnija, kura mani decembra vidū uzrunāja. Dagnija bija iecerējusi janvārī rakstu par prokrastināciju. Un gribēja dzirdēt kouča viedokli. Tā nu sanāca, ka nākamajā dienā biju ieplānojusi doties uz Rīgu, tad tikšanās sarunājās pati no sevis. Un tieši tikpat viegli un nepiespiesti notika arī pati saruna. Dagnija uzdeva jautājumus, es atbildēju. Drusku neierasti. Parasti es uzdodu jautājumus un mani sarunu biedri atbild. Es ar mazu tējkaroti "laizīju" ārā karsto šokolādi no mazmazītiņas krūzītes, Dagnija laiku pa laikam domīgi apķēra lielu un kūpošu kumelīšu tējas krūzi. Runājām par vienām lietām, par citām. Un laiks ritēja savu ritumu, līdz sapratu, ka man jādodas tālāk, ieplānotajos darbos. Kad jau ģērbos, lai dotos prom. Dagnija uzdeva vēl vienu....šķiet...nupat tikai prātā ienākušu jautājumu: "Sakiet, vai tas, ka es nekādus plānus gadam neveidoju, ir slikti?". "Nav labi, nav slikti. Ir tā kā ir. Mēs esam dažādi. Kā kumelīšu tēja un karstā šokolāde. Katram ir vieta būt," atbildēju es, un sapratu, kamdēļ man šī saruna tā patika. Dagnijai patiešām bija interesanti tas, ko es stāstīju. Viņa patiešām iedziļinājās...un domāja līdzi dzirdētajam. Un to var sajust arī viņas veidotajā rakstā. Iesaku izlasīt! Tur tikpat kā nav manu teikumu, tas viss ir kaut kā nemanāmi pārveidots, salikts un sakārtots tā...ka prieks lasīt. Šķiet, pirmo reizi manai sarunai ar žurnālisti ir bijis tāds rezultāts.

Bet runājot par prokrastināciju. Ja nu tomēr ir vēlēšanās savus plānus īstenot bez sastapšanās ar šo zvēru, tad iesaku apmeklēt uz pārmaiņām virzītās meditācijas Liepājā (24.janvārī) un Rīgā (15.janvārī). Tur soli pa solim izpētīsim un "sakārtosim" mērķus tā, lai viņiem būtu daudz lielāka iespēja piepildīties, bet mums daudz mazāka iespēja sajusties kā "neveiksminiekiem".

Savukārt manis pašas mazā uzvara pār sevi, skatāma zemāk. Pati sev un Pēterim Urtānam no RigaBrain biju solījusi izveidot video par kādu tikšanos. Sen. Biju jau sākusi kādas 3 reizes darbu pie tā, bet kaut kā tas nevedās. Tad kādu dienu vienkārši piesēdos un to paveicu. Pati. Pirmo reizi salīmēju nelielu video no stundu gara materiāla, kas manā rīcībā. Rekomendēju. Sešas lietas, kuras varam ievērot, lai padarītu savu pašu smadzeņu darbību efektīvāku.

Lai izdodas!

svētdiena, 2013. gada 6. janvāris

Spēka dziesmas. Grāmata.

Tā bija grāmata, kas mani pārsteidza. Jo tajā mirklī, kad es gribēju teikt: "Nu kamdēļ visu šito neizdot rakstiski?", es pēkšņi to "šito" satiku smuki sapakotu un vēl komplektā ar ierakstītu kompakdisku. Tas bija decembra sākums, un 2012.gada nogalē tā kļuva par dāvanu Ziemassvētkos gana daudz cilvēkiem. Arī man zināmiem :). Ja no sākuma šo disku drillēju vai visas dienas garumā vairākas dienas no vietas, tad nu jau varu atzīt- dažas no dziesmām tiešām zinu no galvas un varu iedziedāt tad, kad tās tiešām ir nepieciešamas- tajos mirkļos, kad nepieciešams spēks. Ir bijušas reizes, kad esmu sajutusies kā tāda aizlaiku ragana, kas zina īstos vārdus :). Nu jau ar nepacietību gaidu nākamo izdevumu, bet tikām centīgi apmeklēju dažādus pasākumus, kur papildināt savas zināšanas...jeb varbūt pareizāk būtu teikt: "Atcerēties to, kas aizmirsts?"

trešdiena, 2013. gada 2. janvāris

Just do it!


Jeb mēs varam vairāk, kā domājam

Ziema. 4000 m virs jūras līmeņa. 
Man ir bail no ūdens. Es nepeldos vietās, kur neredzu ūdens dziļumu. Esmu spējīga nonākt panikas varā pat baseinā.

Es mūždien salstu. Ja ir iespējams salt, tad es to noteikti izmantošu.  Kāju un roku pirksti atsalst pāris mirkļos...un pēc tam gana sāpīgi atgūst normālo ķermeņa temperatūru.

Man ir bail no augstuma. Nespēju uzkāpt kokā.  Meža novērošanas torņos (utml būvēs) augstāk par pirmo līmeni nevaru pierunāt sevi uzkāpt. Nedarbojas arī ārējā pierunāšana. Vienīgais, kas darbojas, ir vēlme tikt ātrāk lejā.

Un es neesmu sportiska. Neskatoties uz to, ka mana mamma bija fizkultūras skolotāja, es pilnīgi stabili biju ierakstāma „tizleņu” kārtā, kas nespēj normāli izpildīt veselīgo padomju skolēnu sportiskuma kritēriju normas.
 

Tomēr

...Esmu kļuvusi par laivošanas fani.  Ja gadus 10 atpakaļ sākām šo nodarbi tai piemērotā laikā, ieviešot par tradīciju Līgo svētkus pavadīt līgani uz ūdens, tad turpinājām to, laivojot Lieldienās.  Kā smējās lokālie laivu izīrētāji www.sofijaslaivas.lv : „ Santi atklāj laivošanas sezonu!” . Bet nupat, nupat... esam pārsituši visus iepriekšējos laivošanas uzsākšanas rekordus. Sezonu atklājām  šī gada 1.janvārī! Vairāk par šo piedzīvojumu skatīt šeit >>  Lieki piebilst, ka šajā reizē varējām fanot par ledus pārklātiem un apsnigušiem krastiem, baudīt spirgto vēju un lietus šaltis +40 temperatūrā. Šķiet, šādos apstākļos nosalt būtu nieks!

Es zinu, ka varu iebrist jūrā jebkuros laika apstākļos. Ar piezīmi, ka ir līdzi dvielis un mašīna vai kāda vieta ,kur pēc peldes sasildīties.  Šo savu dīvainību atklāju kā joku, kad ar tuvu draudzeni Gitu nolēmām augustā regulāri doties „pēc-darba” peldēs. Tas joks turpinājās  līdz pat novembrim. Pēc tam notestēju savas spējas gan janvāra beigās, gan marta sākumā. Savukārt Gita iekāpa jūrā 31.decembra vakarā, iepriecinot kažokos satuntulējušos bušu zvejniekus Ziemupē. Viss darbojās. Un ticu, ka darbojas vēl joprojām.  Vēl vairāk, mana un Gitas „jokošanās” pamudināja vēl vienu „jokotāju” Evitu izmēģināt savus spēkus. Un izdevās arī Evitai, kas pirms tam ar lielām acīm skatījās uz mums un teica: „Es? Nemūžam! Tas taču ir auksti!”

Savā ziņā esmu kļuvusi atkarīga no kalnu „pastaigām”.  Uz mani kā magnēts iedarbojas iespēja KĀPT.  Gadus 15 atpakaļ iekārdināja Dolomīti, bet nu jau ir pabūts arī citās gan klasiskās, gan arī pilnīgi eksotiskās vietās sasniedzot pat 4000m augstumu. Līdz šim pats ekstrēmākais kāpiens ir bijis Ziemeļāfrikas Tubkalā, kad 5 dienu maršrutu pievārējam 2 dienās. Lieki piebilst, ka kalnos ir gan auksti, gan arī augsti. Kalnu pastaigas ir bijušas arī lieliskas komforta zonas iestiepējas: palikt pēdējiem uz apledojušas kalna takas nav ne tikai morāli, bet arī fiziski izaicinošs pasākums.

Man patīk slēpot. Gan ar distanču slēpēm, gan arī kalnu slēpēm.  Par kalnu slēpēm laikam ir īpašs stāsts  (saprotiet paši- augstuma, aukstuma un sportiskuma komplekss izaicinājums). Tajā reizē (~10 gadus atpakaļ) manas komforta zonas pārkāpšanas liecinieki bija vai visi Maķīškalna apmeklētāji, kuriem jautrus mirkļus sagādāja mana un instruktora sadarbība. Instruktors, sapratis, ka pati ne pa kam lejā nedošos, piesēja mani suņa pastaigas pavadā, un vārda tiešā nozīmē novilka spītīgo kliedzēju no kalna. Toties tagad zinu,   ka varu pati saviem spēkiem tikt lejā pa jebkura stāvuma trasi. Tomēr priekšroku dodu lēnai un līganai trases izbaudīšanai. Tieši tā- man šis visādi citādi sportiskais process ir lēna bauda ;). Var teikt, ka esmu iemīlējusies Somijas Rukas kalnā, kas nodrošina gana vispusīgu piedāvājumu dažādiem slēpotājiem.

Un...vēl. Esmu atklājusi vienu lielisku meditācijas veidu: lēna skriešana. Sportiski? Laikam jau. Bet man tas sagādā vairāk baudas, kā tas, ko savā skolas laikā dēvēju par sportu.

Ko es ar šo gribēju pateikt? Ir ļoti labi pazīt sevi. Un zināt ko mēs varām un ko nē. Kādi ir mūsu talanti un kādas ir vājās puses. Tomēr attīstība notiek tad, kad mēs pārkāpjam sev pāri. Atklājam ko īpašu lietās, kas mums līdz šim likušās ierindojamas sarakstā: „Tas nav priekš manis”. Un reizēm pamudinājums šādiem atklājumiem var būt joks, kāds neplānots gadījums....vai ļaušanās suņa pastaigas pavadas vilinājumam! ;)

Novēlu Jums visiem šajā gadā  ļauties un atklāt par sevi ko tādu, ko ierakstīt sarakstā: „Es to varu!”


Paldies visiem, kuri man ir palīdzējuši saprast to, ko varu es! Un paldies pašai sev par uzticību un drosmi ļauties lietām, kuras agrāk likušās neiespējamas.

Ar divriteni uz virves ~8 m augstumā.

p.s. No ūdens un augstuma ir bail vēl joprojām. Neesmu sportiska un aukstumizturīga vēl joprojām.