pirmdiena, 2011. gada 30. maijs

Lietas,kuru nevar būt par daudz

Piekritīsiet, ka pagājušā nedēļa bija notikumiem pārbagāta. Arī man tā tāda bija. Un pēdējās dienas sāku justies kā gluži kā Alise Aizspogulijā. Ik pa mirklim gribējās iesaukties : “Kļūst arvien ziņkārīgāk un ziņkārīgāk!” Padalīšos ar savām labajām domām, labajiem notikumiem un pārdomām par tiem.
1.Nordea Rīga maratons.
Man vairs nebija pārsteigums, ka varu noskriet tos 5 km. Zināju, jau ka varu. Pārsteigums bija par nepilnus 10 gadus veco meitu, kura arī to pievieca. Un pārsteigums par mani pašu, ka varēju pārkāpt savām “skrējējas” ambīcijām un palīdzēt meitai šajā ceļā. Atceros, skolas laikus, kad vairākas draudzenes uz maiņām palīdzējām uzturēt tempu klasesbiedrenei, kurai ieskaite krosā bija jākārto vienai. Rezultāts bija lielisks. Arī medālis, kas nu rotā meitas istabu, ir lielisks!
2.Komandas koučinga sesija.
Atzīšos- tas bija lēciens nezināmajā. Nezināmais bija komanda un situācija, kas valda tajā. Gluži kā ķirurgam, kurš ierodas operāciju zālē, kur tiek atdalīti siāmas dvīņi. Man tika iedots viens no atdalītajiem dvīņiem un palūgts: “Pabeidz”. Man rādās, ka pabeidzu, jo cilvēku acīs pamanīju aizrautību un kā viens no lielākajiem ieguvumiem tika izteikts: “Es varēju pastāstīt saviem kolēģiem, ko gatavojos darīt.” Iedomājieties, ka Jūs ar baudu klausītos savos kolēģos, ko viņi gatavojas darīt un ar tādu pašu baudu izklāstītu savus plānus. Komandu koučings strādā!!!
3.Sapņu īstenotāju salidojums Cēsīs.
Pavisam pēkšņi nokļuvu kolēģu komandā, kas piektdien, 27.maijā devās uz cēsinieku svētkiem un palīdzēja aktīvākajiem no tiem izsapņot sapņus un sastādīt darbību sarakstu, kā tos īstenot. Pilnīgi nejauši izveidotās komandās tika izpētīta kāda no aktuālajām Cēsu pilsētas sabiedrības līdzdarbības problēmām un izveidota šī risinājuma prezentācija. Jē, super! Komandu koučings strādā!!! Vismaz 20 cilvēku Cēsis tagad zin, kas ir koučings un lielākā daļa no tiem, arī ir izbaudījuši to uz savas ādas. Paldies kolēģiem! Paldies cēsiniekiem!
4. Lepnums par valsti.
Sestdienas vakarā man parādījās sen nebijušas sajūtas. Es biju atkal lepna par valsti. Valsts institūcijas pārstāvis bija parādījis, ka LATVIJA ir vērtība. Un vēl lielāks prieks bija, kad sāku līdzīgas ziņas saņemt arī no apkārt esošajiem. Atsaucās pat tādi, kas ir tālu un meklē atpakaļceļu uz Latviju. Bija parādījusies latviešus vienojošā vērtība. Lepnums par Prezidentu.
Un vēl par valsti un tās iedzīvotājiem. Cēsīs mani aizkustināja jaunākā paaudze. Zīmējumu izstādē “Mans sapnis” bija darbs ar sārtu sirsniņu nosalušās rokās. Tur bija rakstīts: “Mans sapnis ir par mammas mīlestību”. Un otrs pārdomu moments bija, kad jauna meitene (no Biedrības “Cēsu kino identitāte”) sacīja: “Es arī gribēju pēc vidusskolas beigšanas doties prom no Latvijas. Bet sākot darboties šajā biedrībā, es sapratu, ka esmu vajadzīga šajai pilsētai. Es paliku.”
Pleca sajūta. Sadarbība. Mīlestība. Lietas, kuru nekad nevar būt par daudz.

Nav komentāru:

Ierakstīt komentāru