piektdiena, 2010. gada 10. decembris

Esmu nonākusi tur, kur vēlējos būt toreiz

Nejautāšu par niku, to jau mums izstāstīji. Jautāšu par nopietnākām lietām – Tev ir ārkārtīgi interesanta profesija – attīstības trenere, koučs. Esi arī rakstījusi mums SK par savu nodarbošanos, bet varbūt pastāsti, kā savā dzīvē nonāci līdz tam un kāpēc esi tā,kas esi

-Labs jautājums! Es uz savas ādas vairākkārt pārbaudījusi to, ka nekas nenotiek tāpat. Vienkārši tāpat. Es bieži ķeru sevi pie domas, kas būtu,ja... es nebūtu to izdarījusi, tur aizgājusi vai to pateikusi. Un nonāku pie secinājuma....tik un tā nonāktu turpat, tikai pa citu ceļu. Tad nu lūk....droši vien viss sākās vēl pirms manas piedzimšanas, un iespējams, pat pilnīgi noteikti, pirms piedzima mana mamma, tētis un mani vecvecāki. Es piedzimu Kuldīgā, augu pie vecvecākiem, reizēm tikos ar mammu un domāju, ka tā notiek ar visiem bērniem. Kad paaugos...sapratu, ka tā ar visiem gan nenotiek. Tad pa vidu bija visādi spurošanās un laimes brīži, bet kaut kādā mirklī sapratu, ka vēlos palīdzēt cilvēkiem dzīvot laimīgi, veidot laimīgas ģimenes. Atceros to sajūtu, kā es to teicu, atceros arī, kam to teicu un atceros, ko man atbildēja. Teikums skanēja apmēram šādi: „Tā ir ārkārtīgi liela atbildība. To tā vienkārši nevar darīt”. Tagad saprotu...nu jau savi 20 gadi būs pagājuši, kopš to teicu...ka esmu nonākusi  tur, kur vēlējos būt toreiz. Tikai pa citu ceļu. Sausiem faktiem runājot: pabeidzu psiholoģijas bakalaura studijas, pēc tam ieguvu MBA un sajutu tukšumu, ko aizpildīju studējot koučingu.
Iespējams, ka ja es nebūtu izlasījusi rakstu žurnālā „Biznesa psiholoģija” par koučingu, nebūtu atsaukusies izaicinājumam strādāt uzņēmumā, kurš mani aizsūtīja komandējumā uz Maskavu, nebūtu tur satikusi reālu kouču, nebūtu aizgājusi uz koučinga skolas prezentāciju...es vēl būtu ceļā uz to, ko daru tagad. Bet zinu, ka mērķis man tik un tā būtu –palīdzēt dzīvot cilvēkiem laimīgi.

Kas Tevi tajā koučingā tā reāli piesaista? Kur ir tas kaifs? Vai nebija daudz un grūti jāmācās?

-Kaifs ir mirklī, kad redzi, kā klienta acis aizdegās…..kaifs ir mirklī, kad esi blakus vērtību formulēšanās mirklim….kaifs ir redzēt klienta sasniegumus. Un saprast, ka Tu tur biji blakus, atbalstīji, mudināji, iedrošināji, izaicināji.
Koučings pēc savas būtības ir vienkāršs kā pati pasaule. Līdzsvara, pieņemšanas un pozitīvisma un efektivitātes princips. Esmu visu, ko mācījos…jau zinājusi agrāk, tikai nav bijusi iespēja to salikt sistēmā un sistēmiski to izmantot.  Gan psiholoģijā, gan biznesa vadībā to māca. Un lielie dzīves pamatprincipi arī saskan ar koučingu.

Kā Tu pati izjūti dzīvi? Kā notikumu, apstākļu sakritību, likteni, jeb kaut ko veidojamu un ietekmējamu savām “rokām” un lēmumiem?

- Laikam jau atbildēju… te būtu vietā citāts no Kastaņedas grāmatas. Esmu jau vairākkārt to izmantojusi. Ir 2 ceļi. Abi tie ved uz nekurieni. Bet vienam no ceļiem ir sirds, otram nav. Ceļš, pa kuru Tu dosies ir jāizvēlas ļoti rūpīgi, to vari izmēģināt vairākas reizes, jo tas varbūt ir būtiskākais Tavas dzīves lēmums.

Kas Tu esi savā brīvajā laikā? Sieva, mamma, draudzene?

-Es esmu sieviete. Laikam beidzot esmu to sapratusi un akceptējusi šo lomu. Esmu meklējusi sevi… mammas loma man nekad īsti nav gājusi pie sirds, arī pret sievas lomu vienmēr man ir bijis protests. Esmu uztvērusi tās kā īpašumtiesības uz mani. Esot sievietei, es jūtos daudz komfortablāk. Tad varu būt arī draudzene. Lai gan ar draudzeņu būšanām man kādu laiku bija kreņķis- es sāku koučēt savas draudzenes ikdienas sarunās. Pāris reizes dabūju pa ausīm un sapratu, ka es esmu vajadzīga kā draudzene, nevis kā koučs.  Ar bērniem runāju no šīs pozīcijas un jūtu, ka viņi mani saprot. Saprot, ka es varu būt dusmīga, nogurusi, saprot, ka es varu kļūdīties.

Ko sievietes nāk pie Tevis risināt? Kas, Tavuprāt, ir izplatītākās latviešu sieviešu dzīves problēmas un varbūt visbiežāk pieļautās kļūdas?

-Man šķiet, ka Latvijas sievietes ir fantastiski darbīgas un ar milzīgu atbildības sajūtu. Tas ir viņu spožums un posts reizē. Nereti sievietes uzņemas atbildību ne tikai par savu, bet arī par savu bērnu, vīru, vecāku vai draudzeņu dzīvi. Te vietā ir jautājums: Ko Tu vari izdarīt? Kas ir Tavā kontroles zonā?.....un turpināt koncentrēties uz SEV svarīgo mērķu sasniegšanu. Ļaut apkārtējiem dzīvot savu dzīvi, iegūt savu pieredzi un pieņemt savus lēmumus. Ļaut- tas ir tas ko var izdarīt ikviena no mums, vai ne?
Vispārināt ir ļoti grūti, katrs gadījums ir unikāls, bet tas, ko es jūtu apkārtējā sadzīvē ir tieši šī milzīgā atbildības sajūta par VISU.  Kļūdas…labāk, pārfrāzēt. Tā ir pieredze, kas mūs bagātina.

Tu esi arī aktīva Aizputes Sieviešu kluba dalībniece. Pastāsti, kā jums tur iet? Kā jūs uztver apkārtējie?

-Jā, esmu gan aktīviste. Nupat skaitīju- esam apzinājušas vairāk kā 100 Aizputes un novada sievietes. Notikuši jau 13 pasākumi (līdz gada beigām paredzēti vēl 4). Ik sestdienu ejam nūjot (to jau vairāk pie pasākumiem neskaitu, tā jau ir tradīcija). Arī tagad, brienam pa sniegu un priecājamies par piesnigušajām eglēm. Idejas no sieviešu puses nāk, kā no pārpilnības raga, spēj tikai īstenot!  Arī no vīriešu puses esam saņēmušas pozitīvas atsauksmes. Mans vīrs teica, ka labprāt nāktu vēl un vēl stāstīt par vīna gatavošanu :). Esam pabijušas arī vietējos laikrakstos. Esam kļuvušas populāras :). Vēl pat 2 mēnešu nav mūsu darbībai, bet esmu tik daudz interesantu cilvēku iepazinusi! Gribu izmantot izdevību un pateikt PALDIES visām dāmām!

Kāds ir Tavs vīrieša ideāls? Kāpēc tik reti sievietes sastop to ideālo? Vai mēs gribam par daudz?

-Mans ideāls? Labs jautājums. Vīrietis ar stiprām rokām un labu sirdi, lai varētu apkampt un samīļot.  Laiku pa laikam tādu sastopu. Man ir noveicies.
Kāpēc reti sastop? Mmmm. Nezinu, es vienmēr esmu sastapusi īsto vīrieti īstajā laikā. Tiesa pirms tam to “izsapņojusi”, ko tieši es gribu. Varbūt tur tā sāls? Precīzi noformulēt, ko gribu….un tad to pieņemt.

Pastāsti, kā sevi lutini? Kas Tev patīk no modes mākslas mūzikas? Kas Tev visvairāk garšo? Ko Tu vislabāk proti?

-Vai dieniņās! Es sevi lutinu katru dienu un katru mīļu mirkli :). Visvairāk jau sanāk lutināt acis- pamanīt skaisto apkārt: zīlīti aiz loga, mēnesi kokos, saules starus mākoņos. Es baudu dzīvi, katru tās mirkli…arī tad, kad esmu noskumusi, dusmīga, vai nogurusi…arī tad es izbaudu šo mirkli, noslauku asaru un palaižu to tālāk.
Mode- par to man būs blogs. Esmu Dior New look fane. Rebekas blogs par šo tēmu man bija kā saldais ēdiens. Paldies, Rebeka!
Māksla- uzreiz nāk prātā muzeji. Esmu apmāta ar lielo mākslinieku darbu meklēšanu tajos. Uzrakstīšu blogu par to, kā es braucu DĀMU AR SERMULIŅU skatīt. Tas būs jautrs stāsts!
Mūzika- arī būs blogs. Šonedēļ klausījos Imanta Kalniņa CD OTRO ELPU un apraudājos.
Garšo- arī  būs blogs.Esmu klasisku mantu piekritēja. Zemenes. Šokolādes konfektes. Saldējums.
Protu- gandrīz visu. Bet, ko neprotu, varu iemācīties, ja vien sagribēšu. Skāde, negribas man visu prast! Vislabāk man tomēr sanāk klausīšanās.

Kā Tu raksturotu, kādas sievietes apgrozās Sieviešu kluba portālā un kādu pati saskati šo portālu, kurā darbojies? Kādu Tu redzi SK nākotni?

-Šeit ir vienkārši lieliskas sievietes!  Pirmkārt pozitīvas. Un tas ir pats galvenais! Aktīvas. Atvērtas. Radošas. Ļoti dažādas. Esmu ļoti daudz no Jums visām mācījusies! Paldies Jums!
Portāls…ir tieši tāds pats viņa lasītājas un blogeres. Vide, kurā gribas uzturēties. Paldies, Tev, Sandija par šādas vides radīšanu!

Nākotne….domāju, ka portālam radīsies filiāles visā Latvijā. Redzu to, ka iedvesmas avotu ikvienai sievietei. Kļūt par laimīgu sievieti. Un laimīga sieviete…. spēj ļoti daudz mainīt sev apkārt. Tas taču būs jauki, vai ne?

Paldies Sandijai Salakai par interviju!
Raksts pirmo reizi publicēts portālā www.sieviesuklubs.lv

Nav komentāru:

Komentāra publicēšana