Maģistra darbs. Kā man gāja un ko es izpētīju?

Photo credit: "Flt. Lt. Joanne 'Jo' Mein selfie in her PC-9 cockpit while manoeuvring up side down" by aviatrix20141 is licensed under CC BY-SA 2.0

   

    Ja lielākai daļai pasaules pēdējais laiks ir pagājis pandēmijas zīmē, tad man tas ir pagājis studējot. 2020.gada vasarā pieņēmu lēmumu pabeigt 1996.gadā iesākto. Tā, sacīt, noslēgt geštaltu. Nu varu teikt, ka tas ir paveikts- psiholoģijas maģistrantūra aiz muguras un diploms sagaidāms pasta kastītē šī mēneša laikā. Savā ziņā tas bija labs veids, kā pavadīt pandēmiju.

    Savā blogā jau vairakkārt esmu publicējusi savus studiju darbus, nu ir pienākusi kārta maģistra darbam. No vienas puses ir vēlme padalīties ar rezultātiem, bet no otras puses, ir pienākums pret tām pētījuma dalībniecēm, kuras bija ieinteresētas mana pētījuma rezultātos.

Kāpēc šī tēma?

    Pašā pandēmijas sākumā uz laiku paliku viena mājās ar pirmsskolnieku. Iesāktie projekti steidzami bija jāpārvērš attālinātā formāta, jānovada un paralēli jātiek galā ar bezgala aktīvu bērnu, kurš vislabāk jūtas tikpat aktīvu cilvēku kompānijā. Tāpēc, mirklī, kad studiju ietvaros bija jāanalizē Valsts pasūtītā pētījuma dati (Rancāns u.c., 2021), manas un kolēģes izvēle krita tieši uz šo mērķauditoriju- strādājošas sievietes ar pirmsskolas vecuma bērniem. Šīs analīzes rezultāti bija visnotaļ interesanti, tos jau esmu publicējusi šajā blogā, gan arī kopā ar kolēģi esam prezentējušas zinātniskā konferencē (prezentācija) Interesantāks par pētījuma rezultātiem bija fakts, ka šī pētījuma datos balstīto psihoizglītojošo bezmaksas programmu apmeklēja vien trīs dalībnieces.

    Tāpēc tikai likumsakarīgi bija tas, ka, mirklī, kad mana iecerētā maģistra darba tēma tika noraidīta, bet zinātniskā pētījuma projekta nākamā aizstāvēšanas reize bija pēc nedēļas, mana izvēle krita uz jau kaut cik izpētītu un man pazīstamu tēmu. Tādējādi par mana maģistra darba tēmu kļuva „Psiholoģiskais distress un psiholoģiskās palīdzības meklēšana strādājošām sievietēm ar pirmsskolas vecuma bērniem nenoteiktības apstākļos”. Vēl aizvien izjūtu milzīgu pateicību Doc.psych. Jeļenai Ļubenko par atsaucību un atbalstu šajā, savā ziņā izmisuma, mirklī.

Kā man gāja ar pētījumu?

    Ar pašu pētījumu gāja interesanti- tas kā sākās uz pārmaiņu nots, tā turpinājās līdz pat pēdējai tā izpausmei. Neieslīgšu detaļās, bet šī bija mana izaicinošākā pieredze visā manā mūžīgā studenta pieredzē. Esmu patiesi priecīga, ka viss shit`ass jau ir aiz muguras. Tas bija ievads. Bet, nu pie rezultātiem- tā, kas patiesi ir interesanti un noderīgi.

    Tādējādi- tas, ko es reāli gribēju izpētīt, bija kāpēc šīs grupas pārstāves neizmanto psiholoģisko palīdzību pat tad, ja tā ir bezmaksas? Kas aiz tā visa stāv? Protams, darba ietvaros tas ir formulēts savādāk. Bet, kā jau teicu, šeit pieturēšos pie tā, kas ir interesanti un noderīgi. Mans pētījums ietvēra divus posmus. Pirmajā ar attālinātas aptaujas palīdzību es vācu datus par psiholoģiskā distresa un attieksmes pret psiholoģisko palīdzību līmeni, kā arī demogrāfiskos rādītājus, bet otrajā veicu strukturētas intervijas tiešsaistē.

    Aptaujas datu analīze man nesniedza nekādu skaidrību. Neviens no demogrāfiskajiem faktoriem (vecums, bērnu skaits un to vecums, izglītība, mājsaimniecībā mītošo skaits un kvadrātmetri, dzīves vietas pilsētas lielums, ieņēmumi, utml.) neuzrādīja nekādu saistību nedz ar psiholoģisko distresu, nedz ar attieksmi pret psiholoģisko palīdzību. Abas kopā ar manu, nu jau jauno maģistra darba vadītāju pētījām datus un nekādi nevarējām atrast sakarības. Nekas nesaskanēja ar citos pētījumos minēto. Biju vīlusies par to enerģijas daudzumu, kuru biju ieguldījusi es un, pēc mana lūguma, vairāki citi cilvēki, lai šos datus iegūtu. Vēlāk, analizējot šīs, manuprāt, neveiksmes iemeslus, izvirzīju hipotēzi, ka, iespējams, tas saistīts ar to, ka anketas aizpildītas nevērīgi, ka citos pētījumos izmantoti konkrētā populācijā standartizēti instrumenti ar daudz lielāku respondentu skaitu, galu galā klusībā apsvēru iespēju, ka esmu ko fundamentāli sajaukusi, strādājot ar statistiskās analīzes metodēm. Šis pats jautājums tika iztirzāts arī maģistra darba aizstāvēšanā un profesore izteica minējumu, ka, iespējams, katrā no demogrāfiskajām grupām ir bijis par maz respondentu. Savā ziņā tas sakrita ar manu domu par lielo respondentu skaitu citos pētījumos. Lai, nu, kā, labi, ka manam pētījumam bija arī kvalitatīvā daļa un tā manu pētījumu patiesi paglāba. Esmu bezgala pateicīga tām sievietēm, kuras pandēmijas karstākajā laikā (2021.gada oktobrī) atsaucās manam lūgumam piedalīties attālinātā intervijā. Šī pētījuma daļa sniedza man patiesi daudz informācijas un diezgan lielā mērā saskanēja gan ar teoriju, gan ar citos pētījumos minēto.

Kas tad ierobežo un kas- veicina psiholoģiskās palīdzības meklēšanu?

    Uzreiz jāpiebilst, ka pētījuma ietvaros intervēju sievietes, kurām bija psiholoģiskās palīdzības saņemšanas pieredze (n=6), un tādas, kurām tās nebija (n=6). Atsevišķos gadījumos dati atšķīrās, citos bija līdzīgi. Piemēram, tādi uzskati, kā „psiholoģiskā palīdzība ir vajadzīga tad, kad cilvēkam ir problēmas” un „psiholoģiskās palīdzības meklēšana ir izaicinājums” parādījās tikai to dalībnieču vidū, kurām nebija psiholoģiskās palīdzības saņemšanas pieredzes. Tāpat nozīmīgo cilvēku negatīva attieksme pret psiholoģisko palīdzību kā ierobežojošs faktors arī parādījās tikai šajā pētījuma grupā. Savukārt nozīmīgo cilvēku pamudinājums meklēt psiholoģisko palīdzību tika vienlīdz svarīgi uzsvērts gan vienā, gan otrā grupā. Arī par to prasmju vērtību, kas ļauj pārvaldīt laika, finanšu un citus resursu, lai saņemtu psiholoģisko palīdzību valdīja vienprātība abās grupās. Interesanti iezīmējās tāds faktors, kā „psiholoģiskās palīdzības sniedzēja atrašana”- sievietes bez psiholoģiskās palīdzības saņemšanas pieredzes, minēja, ka to atrast (un vispār informāciju) ir viegli, savukārt tās, kuras šajos nenoteiktības apstākļos jau bija saskārušās ar faktu, ka piemērotu speciālistu atrast nemaz tik viegli nav, uzsvēra, ka tas ir būtisks psiholoģiskās palīdzības saņemšanu ierobežojošs faktors. Lai arī visas sievietes atzina, ka internets ir tā vieta, kur informāciju var meklēt, tomēr gatavība izmantot psiholoģiskas palīdzības pakalpojumus attālināti netika novērota, drīzāk otrādi, tika uzsvērta vēlme pēc tikšanās klātienē un piemērotā vidē (piem., lai vajadzības gadījumā varētu ierasties kopā ar mazuli). Līdz ar to iezīmējās vēl viena problēma- mazpilsētās pieejamo speciālistu izvēles trūkums. Tāpat svarīga tēma par psiholoģiskas palīdzības meklēšanu ir informētība par šo tēmu- to uzsvēra abu pētījuma grupu dalībnieces. Kā nozīmīgs psiholoģiskās palīdzības saņemšanu veicinošs faktors iezīmējās gan zināšanas par psihisko veselību, gan spēja atpazīt mirkli, kad ir jāmeklē palīdzība. Savukārt prasme pielietot dažādas alternatīvas metodes psiholoģiskā distresa mazināšanai ierobežoja vēršanos pie speciālistiem. Atsevišķi ir vērts atzīmēt atbalsta personas ietekmi- tā bija vērojama abās pētījuma grupās. Nereti tieši atbalsta persona bija tas cilvēks, pēc kura pamudinājuma notika vēršanās pēc psiholoģiskas palīdzības, savukārt citos gadījumos šis cilvēks bija tas, kurš savu spēju robežās to nodrošināja. Tāpat nevar aizmirst aizvien sabiedrībā valdošo uzskatu- vērsties pie psihiskās veselības aprūpes speciālista ir vājuma pazīme. Sievietes, kurām nebija psiholoģiskās palīdzības saņemšanas pieredze, minēja, ka apdomātu, kam teiktu, ka kaut ko tādu dara un kam, nē. Un nereti runa bija par pašiem tuvākajiem cilvēkiem.

Apburtais loks

    Būtiski būtu pieminēt, ka trīs no pētījuma tēmas virsrakstā minētajiem terminiem apzīmēja faktorus, kuri vienlaicīgi gan veicināja psiholoģisko distresu, gan ierobežoja psiholoģiskās palīdzības saņemšanu: darba esamība, pirmsskolas vecuma bērna esamība un šobrīd valdošie nenoteiktības apstākļi. Tādējādi tas, ka strādājoša sieviete ar pirmsskolas vecuma bērnu šobrīd piedzīvo psiholoģisko distresu drīzāk ir norma, nekā izņēmums.

Ko ar to visu darīt?

    Īsā atbilde ir- meklēt un pieņemt atbalstu. Garā? Būtu nepieciešams iesaistīties gan tuvākai, gan tālākai sabiedrības daļai. Ar tuvāko es domāju ģimeni, draugus, paziņas, ar tālāko- psiholoģiskās palīdzības pakalpojuma sniedzējus, medijus un likumdevējus. Psiholoģiskā pakalpojuma sniedzēji varētu atbalstīt šīs grupas pārstāves, veicot psihoizglītošanu, kā arī iekārtojot piemērotu vidi psiholoģiskā pakalpojumu sniegšanai. Savukārt valsts līmenī noderīgs varētu būt esošās psihoizglītošanas kampaņas paplašinājums, iesaistot tajā gan veselības, gan sociālās aprūpes, gan izglītības jomas speciālistus, kā arī vienotas datu bāzes izveide par psiholoģiskā pakalpojuma sniedzējiem, tostarp viņu pieejamību.

Ko es no tā ieguvu?

    Pirmkārt, jau skaidrību par to, ka man tīkamāk ir runāt ar cilvēkiem, nevis burties statistikas metodēs. Kvalitatīvais pētījuma posms bija īsts baudījums! Otrkārt, man tapa skaidrs, kāpēc manis piedāvātajai psihoizglītojošai programmai bija tik maz dalībnieču. Un, treškārt, sapratu, kā es varētu atbalstīt šīs grupas pārstāves kā psihiskās veselības speciālists. Esmu gatava turpināt sarunāties!

Detalizēti pētījuma rezultāti redzami citā bloga ierakstā.

Avots

Rancāns, E., Martinsone, K., Vrubļevska, J., Aleskere, I., Rezgale, B., Šibalova, A., Perepjolkina, V., Koļesņikova, J., Ruža, A., Šuriņa, S., Paiča, I., Upesleja, G., Bundzena-Ervika, A., Regzdiņa., L. (2021). Psihiskā veselība un psiholoģiskā noturība un ar to saistītie faktori Latvijas populācijā Covid-19 pandēmijas laikā, turpmākās vadības virzieni. Projekts "COVID-19 epidēmijas ietekme uz veselības aprūpes sistēmu un sabiedrības veselību Latvijā; veselības nozares gatavības nākotnes epidēmijām stiprināšana”. https://www.vm.gov.lv/lv/media/6491/download