Pēc pirmās vizītes, kurā dzirdēju uz sevi attiecinātus vārdus "zaļais koridors", pieņēmu lēmumu savas bailes un raizes norakstīt nost. Lai nebūtu jābaidas kopā ar kādu vai par kādu. Šodien kā reiz ir atkal reize, kad trauksmīte tracina. Nevaru neievērot nespēku. Nevaru neievērot paaugstināto temperatūru.Nevaru neievērot sāpošās locītavas un dīvaino sajūtu vēderā. Galu galā nevaru neievērot to, ka mani viss tracina. Vienīgais, ko patiešām gribas, ir ieritināties kādā lielā, lielā azotē un aizmigt. Tā silti, maigi un droši.
Saprotu, ka ilgi tā nevarēšu turpināt, būs vien jāskata pēc kāda ārēja resursa. Cik sapratu, tad onkoloģisko diagnožu pacientiem psiholoģiskā palīdzība ir pieejama. Bet man vēl nav diagnozes. Nu, varbūt jau ir. Bet varbūt arī nē. Es taču nezinu, ko man pateiks daktere pēc nedēļas un kas uzrādīsies izmeklējumā, kuru it kā Liepājas slimnīcā neveic, tomēr Kuldīgas daktere teica, ka uz Kuldīgu, Ventspili vai Rīgu nav vērts gaidīt, ka ātrāk tomēr būs zaļais koridors Liepājā. Jā, vizīte pie dakteres Liepājā ir mēnesi ātrāk, kā Ventspils pieraksts uz izmeklējumu. Bet...vai vizītes laikā Liepājā man veiks to izmeklējumu, uz kuru mani nosūtīja Kuldīgas daktere? Kad zvanīju iepriekš, man teica, ka tur tādus izmeklējumus neveic. Tamdēļ neatsaku iepriekš rezervētos laikus Ventspilī un Kuldīgā. Muļķīgi. Ja nu kādam tos vajag. Labi. Nāks laiks un zināšu. Varbūt ne visu. Bet, gan jau kaut ko no tā, kas mani sagaida nākotnē un kur es varētu saņemt psiholoģisko palīdzību. Trauksmīte tracina.
Šī brīža uzdevums ir nodzīvot šo nedēļu. Un tā tik turpināt. Un, kas zin, varbūt viss tas ir tikai sapnis, vai kāda kļūda. Dzīvē taču visādi var gadīties.
Aizvien nolieguma fāzē. Mīļi.
Nav komentāru:
Ierakstīt komentāru