trešdiena, 2021. gada 17. februāris

Vecāku piedzīvotā stresa ietekme uz pēcnācēju psihisko veselību

Attēls no Pixaby

Biopsihosociālā pieeja veselībai ietver sevī paplašinātu skatījumu uz veselību, norādot, ka nav iespējams skatīt psihiskās veselības jomu atrauti no bioloģiskās veselības un sociālās jomas (Engel, 1977).  Šī referāta ietvaros tiks apskatīta sociālās vides radīto bioloģisko izmaiņu ietekme uz psihisko veselību. Sociālās vides jomā tiks apskatīta vecāku dzīves traumatiska pieredze, bioloģisko izmaiņu jomā tiks pievērsta uzmanība vecāku gēnu aktivitātes izmaiņām saistībā ar traumatisko dzīves pieredzi un to, kādā veidā šīs izmaiņas ietekmē pēcnācēju psihisko veselību. Nav šaubu, ka vecāki ietekmē savu pēcnācēju psihisko veselību, tomēr ierasti ar to tiek domāta vecāku- bērnu mijiedarbības kvalitāte vai tās trūkums bērnam attīstoties un uzaugot. Tāpat gana bieži tiek runāts par mātes veselības stāvokļa grūtniecības laikā ietekmi uz bērnu. Retāk tiek runāts par ģenētiskā formātā nodotiem psiholoģiska rakstura veselības traucējumiem un vēl retāk tiek runāts par vecāku dzīves traumatiskām pieredzēm un to  nodošanu bērniem ģenētiskā formātā.

Izmantojot Bronfenbrennera modeli (Bronfenbrenner, 1994),  ir redzams, ka šobrīd hronosistēma piedzīvo būtiskus satricinājumus, kas pavisam noteikti atstāj ilgstošu negatīvu ietekmi ne tikai uz bioloģisko veselību, tas skar arī sociālo sfēru un ietekmē psiholoģisko labklājību. Attiecībā uz smadzeņu darbību, ir liecības, ka Covid- 19 var izraisīt smadzeņu iekaisumu, kurš rezultējas kognitīvo funkciju pavājināšanā (Rhea et al., 2020)- tātad ietekmē bioloģiski psiholoģisko veselību. Lai arī šī pētījuma ietvaros ir pētīta peļu dzīve, tomēr, ņemot vērā iepriekš atklātās sakarības gan peļu, gan cilvēku pētījumu rezultātu starpā, kā arī ņemot vērā citu saslimšanu  (piem. AIDS) radīto smadzeņu iekaisumu norisi cilvēkiem, var izteikt minējumu, ka šos rezultātus var attiecināt arī uz cilvēkiem. Diemžēl Covid-19 ietekme neaprobežojas tikai ar tiešu ietekmi- t.i. neskar tikai un vienīgi saslimušos ar šo vīrusu. Ir vērojama arī pastarpināta ietekme, kuru rada pandēmijas dēļ noteiktie ierobežojumi. Tā, piemēram, pirmā Covid-19 viļņa laikā Kanādā veiktajā pētījumā tika konstatēta esošo psihisko saslimšanu saasināšanās (Cameron et al., 2020). Pandēmijai turpinoties, Lielbritānijas vadošais psihiatrs Adriāns Džeimss ir izteicis prognozes, ka tās ietekme uz psiholoģisko veselību varētu būt līdzvērtīga otrā pasaules kara radītajai ietekmei (Sample, 2020) un Lielbritānijas Mentālās veselības centra 2020.gada septembrī prezentētā prognoze liecina, ka psiholoģiskā palīdzība varētu būt nepieciešama 20% iedzīvotāju (O'Shea, 2020). Šī iemesla dēļ tieši šobrīd kā nekad ir vērtīgi būt informētam par to, ka dažāda veida traumatisko pieredžu laikā piedzīvotais stress ietekmē ne tikai pašu indivīdu, bet vai un kā šī pieredze var tikt nodota nākamajām paaudzēm.

Cilvēku vēlme atrisināt dažāda veida veselības problēmas, tai skaitā psihiskās, kopš cilvēces pirmsākumiem ir bijusi neapturama. Ir meklēti dažādi risinājumi, gan izmantojot augu un dzīvnieku pasaulē balstītu dziedniecību, gan dažādos rituālos balstītu, gan kolektīvi, gan pāros, gan individuāli veiktās dažāda veida manipulācijās. Līdz ar zinātniski tehnisko progresu, ir mazinājies nezināmais dažādu slimību izcelsmē, norisē un ārstēšanā, tomēr vēl aizvien ir gana daudz neskaidrību. Tāpat mūsdienās ir pieejama bagātīga dažādu tautu tradīcijās balstīta pieredze, kurai ne vienmēr ir pieejams zinātnē balstīts pamatojums, tomēr tas nemazina cilvēku interesi par tām. Tāda, piemēram, ir ģimenes sakārtojumu metode, kuru, balstoties savā misionāra darba pieredzē Āfrikā, izveidojis Berts Helingers. Šīs metodes ietvaros darbs ar klientiem notiek caur iepriekšējo paaudžu traumatisko pieredžu apzināšanos un dziedināšanu (Peterson, 2007). Šāda darba ietvaros bieži vien nākas saskarties ar dzimtas pagātnes faktiem, kas ietekmējuši konkrētā indivīda psihisko veselību, bet par kuriem neviens nav zinājis. Tamdēļ, psiholoģiskās palīdzības veids šīs teorijas ietvaros šķiet apvīts ar mistiku. Iespējams, tieši šī iemesla dēļ to bieži kritizē par zinātniskā pamatojuma trūkumu (Lastovskis, 2019). Jāatzīst, ka, šī kritika nav attiecināma pilnībā uz visiem Helingera apgalvojumiem. Ir veikti pētījumi, kas netieši tos pamato, lai arī ne pilnā apmērā. Otrs šī darba mērķis ir parādīt to, kā jebkurai mistikai ar laiku rodas kāds zinātnisks izskaidrojums, tādējādi mazinot spriedzi dažādu uzskatu par „pareizo” pieeju kāda ar veselību saistītu jautājuma risināšanu pārstāvju vidū.

Šajā darbā tiks apskatīts tas, kā attīstās zinātniski pamatots priekšstats par to, kādā veida vecāki var nodot savu traumatisko pieredzi nākamajām paaudzēm, pēdējā nodaļā pievēršoties iespējamiem risinājumiem kā mazināt šo ietekmi gan preventīvi, gan konkrētu intervenču veidā.

 

Iedzimtība kā bioloģisks process

Līdz ar zinātnes attīstību, ir pieaugusi zinātniski pamatota izpratne par dažādiem tautas ticējumos balstītiem pieņēmumiem un ārstniecības metodēm, tai skaitā arī par iedzimtību. Ar pēdējā izpratni visciešāk ir saistīta ģenētikas zinātnes, kas ir viena no galvenajiem bioloģijas pīlāriem (Winchester, 2020), attīstība. Ģenētika nodarbojas gan ar iedzimtības izpēti kopumā, gan gēnu izpēti atsevišķi. Savukārt epiģenētika pēta specifisku gēnu, vai ar gēnu saistītu organisma olbaltumvielu ķīmiskās modifikācijas (Rogers, 2018). Epiģenētika ir centrālais elements ģenētikas un vides ietekmes izpētē. Pats vārds ir  etimoloģiski atvasināts no grieķu valodas, kur priedēklis “epi” nozīmē “virs”, tātad virs ģenētikas.  Par epiģenētiskajiem mehānismiem dēvē DNS (dezoksiribonukleīnskābi, kurā iekodēta ģenētiskā informācija iedzimto īpašību pārņemšanai) modifikācijas jeb metilēšanu, kas var būt mainīgi dzīves laikā, gan arī citi mehānismi, kuri, lielākoties nav mainīgi (DNA,2020). Epiģenētiskos mehānismus mēdz dēvēt par tulkiem starp vidi un gēniem (Schiele, 2020).  Tādējādi attīstoties ģenētikai, tika atklāts, ka  un izpētīts kā gēnu darbību var ietekmēt ārējā vide. Tā, piemēram, pētījumi ar monozigotiskajiem jeb vienšūnas dvīņiem, pierādīja, ka ārējā vide var ietekmēt gēna uzvedību (Fraga et al., 2005). Lielas kohortas pētījumā tika atklāts, ka pieaugušo vienšūnas dvīņu atsevišķu gēnu metilēšana ir atšķirīga, kas netika novērots agrīna vecuma vienšūnas dvīņiem. Tāpat tika atklāts, ka gēnu darbību var ietekmēt variācijas ģenētiskajā sekvence, kas ietekmē tikai vienu gēnu veidojošo bloku (Single nucleotide polymorphism, 2019) jeb viena nukleotīda polimorfismi un ir novērotas mazāk kā 1% populācijas. Starptautiski šo jēdzienu apzīmē ar SNP un min, ka bieži šīs izmaiņās ir kā marķieri, kuri norāda vienas vai otras slimības iespējamību, kā arī potenciālo reakciju uz ārstēšanas procesu.

Sākotnēji uzskatīja, ka pēcnācēji manto tikai noteiktas gēnu kombinācijas, uzskatot, ka jebkādas citas izmaiņas tiek „nodzēstas” dzimumšūnas veidošanās jeb gematoģenēzes procesā. Taču pēdējā laika nostiprinās pārliecība, ka pēcnācēji var mantot gan epiģenētiskās, gan gēnu strukturālās izmaiņas. Pirmais pētījums, kas radīja augsni šādai ideja tika veikts ar pelēm vēl pagājušajā gadsimtā (Morgan et al., 1999). Tādējādi tika izteikta iespējamība, ka vecāku dzīves laikā radušās slimības var tikt nodotas pēcnācējiem, tai skaitā arī tās, kas saistītas ar psihisko veselību. Šāda iespējamību apstiprināja 2008.gadā veiktais šizofrēnijas slimnieku pēcnāves epiģenētiskais pētījums, kura atklāja ka ar šo saslimšanu saistīto gēnu metilēšanas īpatnības ir atrodamas ne tikai šo slimnieku smadzeņu audu šūnās, bet arī spermā (Mill et al.,2008). Tādējādi tika izteikts minējums, ka konkrētās slimības iezīmes var tikt nodotas pēcnācējiem.

 

Stress kā bioloģisks process

Kā savā grāmatā par veselības psiholoģiju norāda Džeina Ogdina (Ogden, 2007, 221-222), visbiežāk par stresu runā kā par indivīda un vides mijiedarbību jeb piemērošanos videi (Lazarus & Launier, 1978). Piemērošanos videi ietekmē indivīda attieksme pret potenciālo stresa izraisītāju un attieksme pret savām spējām pārvarēt sekas, kuras rada šis potenciālais stresa izraisītājs.

Stresa fizioloģiskās sekas ir plaši pētītas, galvenokārt laboratorijā, un šie pētījumi uzsvēruši divas galvenās fizioloģisko izmaiņu grupas: simpātisko aktivizēšanās jeb simpātiskās nervu sistēmas atbildes reakcija uz kādu notikumu, kas uztverts, kā stresa pilns un rezultējas ar adrenalīna un noradrenalīna izdalīšanos un hipotalāma-hipofīzes-virsnieru darbības aktivizēšanās, kā rezultātā notiek kortizola izdale (Ogden, 2007, 228-229). Abas šīs fizioloģiskās izmaiņas nepakļaujas cilvēka apzinātai kontrolei, bet, ja simpātisko aktivizēšanos cilvēks vēl var novērot un atpazīt, tad hipotalāma-hipofīzes-virsnieru darbības aktivizēšanās notiek cilvēkam nemanāmi. Nav noliedzams, ka efektīvāka stresa ietekmes radītā negatīvā efekta mazināšana var notikt tad, ja indivīds apzinās, kas notiek, tādējādi simpātiskas aktivēšanās procesa radītās sekas ir vieglāk mazināt, kā hipotalāma-hipofīzes-virsnieru darbības aktivizēšanās sekas. 

 

Psihiskās veselības saistība ar stresu un ģenētiku

Ir noskaidroti vairāki gēni, kas ietekmē stresa procesu, tai skaitā fakts, ka FKBP5 gēna darbība ir saistīta ar kortizola izdales sistēmas regulāciju.  Gēns FKBP5 modulē glikokortikoīdu receptoru aktivitāti, kas savukārt saistās ar kortizolu. Šī gēna loma ir būt par atgriezeniskās saites sastāvdaļu, kas signalizē par to, ka  ir pienācis laiks mazināt stresa līmeni. Normālas darbības ietvaros gēns FKBP5 reaģē uz glikokortikoīdu receptoru aktivitāti, to mazinot.  Tādejādi FKBP5 darbība paredz samazināt hipotalāma-hipofīzes-virsnieru darbības sekas, t.i. ļauj organismam ātrāk nonākt adaptīvā stāvoklī pēc stresora iedarbības Ņemot vērā to, ka notiek mijiedarbība, tad, saistībā ar stresa kontroli, mēdz skatīt gan gēna FKBP5, gan glikokortiokoīdu receptoru darbības izmaiņas.  Lai vai kā, ja viens no viņiem nestrādā normāli, tiek traucēta stresa kontrole. Šie traucējumi izpaužas kā stresa hormonu sistēmas aktivācijas paildzināšanās pēc stresora iedarbības- tādējādi radot iespēju veidoties stresā bāzētu psihisko slimību attīstībai, tādām, kā smaga depresija, bipolārie traucējumi vai posttraumatiskā stresa traucējumi. (Binder, 2009). Arī Zanass un kolēģi savā pētījumā  (Zannas et al., 2015) atzīst, ka šī gēna FKBP5 darbības izmaiņas  varētu būt saistītas ar slikti adaptīvām hipotalāma-hipofīzes-virsnieru ass reakcijām, taču to virziens var atšķirties atkarībā no stresa un slimības konteksta. Tā, piemēram, ir novērota šī gēna ietekmētās pazeminātās kortizola izdales saistība ar depresiju (Velders et al., 2011). Velders un kolēģi norāda, ka lai arī ierasti depresiju saista ar paaugstinātu kortizola izdali, tomēr ir jāņem vērā kortizola mērījumu veikšanas laiks. Cilvēkiem ar un bez depresijas dažādos dienas laikos atšķiras kortizola līmenis. Tā, piemēram, no rīta depresijas slimniekiem kortizola līmenis ir zemāks, bet pēcpusdienā- augstāks, savukārt indivīdiem bez depresijas simptomiem, kortizola līmeņa rādītāji no rīta ir augstāki, bet vakarā- zemāki.

 

Vecāku traumatiskās pieredzes nodošana nākamajām paaudzēm

Kā jau iepriekš tika minēts, stress rodas indivīda un vides mijiedarbībā un, ja stresori ir spēcīgi vai arī tie ir ilgstoši, tad to iedarbības rezultātā var rasties traumatiska pieredze. Dažāda veida globālas krīzes var kļūt vienu no šādu traumatisko pieredžu cēloņiem. Reičelas Jehudas un viņas kolēģu pētījumu fokusā vairākus gadus ir bijusi holokaustu piedzīvojušo traumatiskās pieredzes nodošana pēcnācējiem bioloģiskā veidā, kas rezultējās ar atzinumu, ka šajā procesā lielu lomu spēlē gēna FKBP5 metilēšana, kuru veic noteiktas metilgrupas molekulas. Jehuda un kolēģi 2016.gadā publicēja pētījumu, kurš parādīja, kādā veidā  bioloģiski notiek smagas psiholoģiskas traumas pieredzes nodošana pēcnācējiem (Yehuda et al.,2016). Tas bija pirmais šāda veida pētījums cilvēku izlasē, pirms tam līdzīgas sakarības tika novērotas pētot dzīvniekus, konkrēti – peles (Dias & Ressler, 2013; Gapp et at., 2014). Tāpat šajos pētījumos tika novērota gan SNP marķiera rs1360780 esamība FKBP5 gēnā, gan arī īpatnības FKBP5 gēnā metilēšanā. Abas tika  nodotas pēcnācējiem, gluži jebkāda cita iedzimta pazīme. Te gan jāmin, ka konkrētā gēna metilēšanas izmaiņas atšķīrās holokaustu piedzīvojušo vecāku un viņu pēcnācēju gēnos. Holokaustu piedzīvojušajiem FKBP5 metilēšana konkrētajā gēna vietā bija augstāka, kā indivīdiem, kuri neko tādu nebija piedzīvojuši, bet Holokaustu piedzīvojušo pēcnācējiem šis pats metilēšanas rādītājs bija zemāks, kā to nepiedzīvojušo vecāku bērniem. Arī atkārtojot šo pētījumu lielākā izlasē, iegūtie rezultāti bija līdzīgi- pazemināta FKBP5 gēna metilēšana, kas noved pie augstāka psihopataloģijas riska Holokaustu piedzīvojošo pēcnācējiem (Bierer et al., 2020). Savā ziņā līdzīgus rezultātus uzrādīja kāds cits pētījums, kura tika norādīts, ka stresa gēnu izmaiņas (to skaitā FKBP5) pozitīvi paredzēja kortizola līmeni, bet bērnībā piedzīvotā traumatiskā pieredze- negatīvi paredzēja kortizola līmeni (Pagliaccio et al., 2013). Tādējādi norādot, ka epiģenētiskais mantojums liek stresa apstākļos reaģēt ar augstāku kortizola līmeni, kamēr paša pieredzētais stress rezultējas ar zemāka kortizola līmeņa izdalīšanos kā citiem indivīdiem bez traumatiskas pieredzes un bez šīm epiģenētiskajām izmaiņām stresa situācijās. Ja šim faktam pieiet no evolūcijas viedokļa, tad ir redzams, ka notiek rūpes par sugas saglabāšanu- augstāka reakcija uz stresoriem varētu radīt potenciāli augstāku iespējamību izvairīties no dzīvībai bīstamām situācijām. Savukārt pazemināta reakcija uz stresa situācijām ļauj pieņemt to, kas nepakļaujas indivīda kontrolei, tādējādi atkal palielinot iespējamību izdzīvot pastāvīgos stresa apstākļos. Līdzīgus rezultātus var redzēt arī pētot šī brīža nenoteiktības situācijas ietekmi. Tā, piemēram, viens no jaunākajiem pētījumiem, kas veikts Covid-19 apstākļos, atzīst, ka šie nenoteiktības apstākļi senioriem nav aktivizējuši esošu posttraumatisko stresa sindromu (Rutherford et al., 2020).  Pētnieki norāda, ka, iespējams, iemesls ir saistīts ar pieredzi, kas savā ziņā sakrīt ar iepriekš minēto- paša indivīda piedzīvotā trauma samazina kortizola izdali nākošā stresa apstākļos.

 Atgriežoties pie Jehudas pētījuma, tika atrasta saikne starp vecāku un bērnu FKBP5 gēna darbību- Holokaustu piedzīvojušo un viņu bērnu gēnu metilēšanas radītāji korelēja savā starpā. Protams, nevar noliegt vecāku- bērnu mijiedarbības ietekmi uz epiģenētiskajām izmaiņām, kā jebkura cita stresora ietekmi. Tā, piemēram, tika atrasta saistība starp mātes depresivitāti  grūtniecības laikā un jaundzimušo. Šī saistība atkal parādījās FKBP5 gēnā (Wang et al., 2017). Lai, arī pētnieki atzīst, ka vecāku un bērnu mijiedarbības faktoru pilnība nevar izslēgt, tomēr Jehudas 2016.gada pētījumā tika konstatēts, ka Holokaustu piedzīvojušo vecāku pēcnācēju bērnības traumas FKBP5 gēnā atspoguļojas savādāk, kā tie rādītāji, kuri korelēja ar vecāku rādītājiem.  Lai pārbaudītu hipotēzi par mātes un bērna piesaistes attiecību un ģenētisko rādītāju saistību ar bērna stresa reaktivitāti tika veikts pētījums (Mulder et al., 2017) 14 mēnešu vecu mazuļu izlasē, paredzot, to, ka gan mātes neiejūtīgā izturēšanās, gan bērna ģenētiskie marķieri uzrādīs saistību ar stresa reaktivitātes rādītājiem. Par pārsteigumu pētījuma autoriem, mātes emocionālā neiejūtīguma rādītāji neuzrādīja saistību ar mazuļa kortizola reakciju, savukārt gēna FKBP5 metilēšana, gan, arī jau iepriekšminēta ģenētiskā marķiera rs1360780 esamība, tādu saistību uzrādīja. Savukārt pavisam nesen veiktajā pētījumā (Alexander et al. , 2020) bērnības traumu piedzīvojušu, bet psihiski un fiziski veselu indivīdu izlasē, tika konstatēts, ka nav novērojamas citās līdzīgās izlasēs vērojamās FKBP5 gēna metilēšanas, nedz arī kortizola reaktivitātes īpatnības. Šādi rezultāti tika iegūti, arī tad, ja tika novērota riska marķiera rs1360780 esamība. Šī pētījuma  veicēji izsaka varbūtību, ka, šādi rezultāti iegūti tamdēļ, ka pētījumā analizēti tikai veseli indivīdi un ar vieglām bērnības traumām, salīdzinot ar citiem pētījumiem, kur piedalījušies indivīdi ar depresijas pazīmēm (Klinger-König et at., 2019).

Tādējādi var izteikt varbūtību, ka gēnos ar epiģenētikas palīdzību tiek ierakstīta ne tikai paša indivīda traumatiskā pieredze, bet arī tā pieredze, kuru ir piedzīvojuši vecāki- tātad vecāki var nodot to nākamajām paaudzēm. Ņemot vērā to, ka ir tikpat kā neiespējami izslēgt traumatiskās pieredzes nodošanu audzināšanas procesā, ikviens no augstāk minēto pētījumu autoriem ir norādījis, ka ir nepieciešami turpmāki pētījumi, lai apstiprinātu hipotēzi, ka un kā  tieši vecāku piedzīvotais stress tiek epiģenētiski pārmantots.

Lai kā arī nebūtu, iepazīstot šādu pētījuma rezultātus, neviļus nāk atmiņā teiciens: „Stipri vecāki rada vājus bērnus, kuri rada vājus laikus, kas rada stiprus pēcnācējus utt”. Traģiskais šajā stāstā ir tas, ka palīdzību ierasti rekomendē meklēt „vājajiem” bērniem, lai gan faktiski, ja viņu „stiprie” vecāki būtu dziedējuši savu traumatisko pieredzi un nebūtu to ģenētiskā formā nodevuši saviem bērniem, tad bērnu nemaz nebūtu tik „vāji”. Šis ir paradokss, kuru grūti pieņemt spēcīgajiem vecākiem, jo šķiet, ja jau viņi ir varējuši pārdzīvot visu ko savā dzīves laikā, tad kāpēc gan viņu bērni, kuriem dzīves apstākļi ir daudz labāki, nespēj tikt galā ar dzīves grūtībām? Nenodot savu traumatisko pieredzi bērniem ģenētiskā formātā ir būtisks iemesls dziedēt to savlaicīgi. 

Pētot ģenētisko pārmantojamību, nevar neatcerēties vēl kādu senu teicienu: „Tēvu grēki iet līdz septītajai paaudzei”. Attiecība uz paaudžu skaitu ir veikti pētījumi, kas liecina par traumatiskās pieredzes pārmantojamību līdz 4 paaudzei sekojot tēva līnijai. Šajā pētījumā tēva līnija izvēlēta mērķtiecīgi, lai izslēgtu vecāku un bērnu mijiedarbības ietekmi. Te gan būtiski pieminēt, ka pētījums veikts ar pelēm (Van Steenwyk et al., 2018). Attiecībā uz dzimumu, ir zināms, ka sievietēm epiģenētiski pārmantotā paaugstinātā kortizola izdale stresa apstākļos ir ar nozīmīgu pozitīvu saistību, kur pretī vīriešu dzimumam šī saistība ir nenozīmīgi pozitīva (Pagliaccio et al., 2013). Tāpat, saistība ar dzimumu, bāzējoties pētījumiem par  Holokausta upuriem, tiek izteikta varbūtība, ka sievietēm stress, kurš pārdzīvots pirms puberitātes iestāšanās, varētu izraisīt izmaiņas olšūnās (Bierer et al., 2020). Dzimumatšķirības ir novērotas pētot iepriekšējo paaudžu pieredzi un to pēcnācēju saslimstību ar diabētu (Kaati et al., 2002). Tā, piemēram, tika atklāts, ka epiģenētiskās izmaiņas var skart ne tiešos pēcnācējus, bet mazbērnus,  pie kam saistībā ar dzimumu. Daudz biežāk ar diabētu slimojuši to vīriešu mazdēli un to sieviešu mazmeitas no tēva puses, kuru bērnību bija pavadījuši pārpilnībā.  Tāpat šajā pētījuma tika atklāta saistība starp vecumposmiem, kuros piedzīvots pārpilnības periods. Ciešāka saistība ar diabētu nākamajās paaudzes bija vērojama tad, ja vectētiņi pārpilnību bija piedzīvojuši agrā jaunībā, bet tēva puses vecmāmiņas- pavisam agrīnā bērnībā vai pat vēl pirms piedzimšanas. Abi šie periodi ir saistīti ar dzimumšūnu veidošanos.

 

Intervences epiģenētiski ietekmēto psihisko slimību ārstēšanai

 Ir vērojama sakarība starp zinātniski tehnisko progresu un psihisko slimību izcelsmes skaidrojumu un ārstēšanas metožu attīstību. Ja pirmatnējās civilizācijās tas bija mistikas apvīts fenomens, tad mūsdienās tas tiek reducēts līdz ķīmiskiem procesiem. Visbiežāk par piemērotāko ārstēšanas veidu tiek atzīts tas, kas balstīts attiecīgajā attieksmē. Ja izcelsme mistiska, tad ārstēšana notiek mistiski, ja izcelsme ir ķīmiska tad ārstēšana notiek ķīmiski. Lai arī nevar noliegt psihisko slimību saistību ar bioķīmiskiem procesiem, tomēr koncentrēšanās tikai un vienīgi uz tiem, var mazināt būtisku- slimnieka līdzestības faktora nozīmi. Tā, piemēram, pētījumā par psihisko slimību uztveri (Schroder et al., 2020) tika atklāta saistība starp depresijas cēloņa uztveri, gaitu un tās ārstēšanas rezultātiem. Jo smagāka bija depresija, jo lielāka ticība bija tam, ka slimība saistīta ar izjauktu ķīmisko līdzsvaru un jo mazāka ticība veiksmīgam ārstēšanās iznākumam, kas rezultējās ar tieši tādu faktu- ārstēšanas programmas rezultāti bija sliktāki tieši tai grupai, kura bija pārliecināti par to, ka depresijas avots ir ķīmiska nelīdzsvarotība. Faktiski šajā gadījumā lielākais ieguvējs no depresijas cēloņa saistību ar bioķīmisko procesiem ir uzņēmēji, kuri piedāvā ķīmiskus preparātus to ārstēšanai. Ņemot vērā augstāk minētā pētījuma rezultātus, būtu vērts vairāk uzmanības pievērst tam, cik lielā mērā šādu saslimšanu ārstēšanu var veikt arī ar nefarmokoloģiskiem preparātiem, meklējot katram indivīdam vispiemērotāko no veidiem. Analizējot vairākos pētījumos veikto agrīnās bērnības pieredzes ietekmi uz gēnu darbības izmaiņām, tika atzīts, cik būtiski ir saprast šo procesa darbību, lai varētu ar tā palīdzību uzlabot indivīda veselību, gan veicot preventīvus pasākumus, gan pielietojot vispiemērotāko no iespējamajām intervencēm iegūto slimību ārstēšanai (Szyf & Bick, 2012).  Attiecībā uz to, ko darīt un kā dziedēt, ir jau daži pētījumi, kas ne vienmēr ir stāsts ar psihofarmokoloģiju. Iedvesmo biologa Lerija Feiga doma: "Ja tas ir epiģenētisks, tas reaģē uz vidi. Kas nozīmē, ka negatīva vides ietekme var būt atgriezeniska" (Curry, 2019). Tas sniedz cerību, ka vienkārši ir vērts turpināt pētījumus šajā jomā, lai atrastu veidus,  kā tieši labot negatīvās vides ietekmē  radušās epiģenētiskās pārmaiņas. Tā var būt gan psihoterapija, gan arī vienkārša apzinātības prakse.  Pētījumi parāda, ka gēna FKBP5 metilēšana samazinās meditējot, tātad meditācijas ietekme ir vērojama molekulārā līmenī (Bishop et al.,2018). Lieliski, ka šī pētījums veikts traumatisku pieredzi piedzīvojušu kara veterānu vidū, tādējādi mazinot potenciālo tēvu spēju nodot šo negatīvu traumatisko pieredzi ģenētiski.  Līdzīgu sakarību ar FKBP5 metilēšanas rādītāju izmaiņām uzrādīja  arī kognitīvi biheiviorālās terapijas intervence bērniem ar trauksmes traucējumiem (Roberts et al., 2015).  Kā redzams, viens no veidiem ir savlaicīga psiholoģiskās palīdzības meklēšana un izmantošana, vēl vairāk, izskan pat piedāvājumi psihoterapiju nodēvēt par epiģenētiskajām „zālēm”, norādot uz to, ka rūpīgi piemeklēta terapija var aizstāt zāļu iedarbību (Stahl, 2011 ).

 

Secinājumi

Kā redzams, zinātniski tehniskais progress ļauj gan vienlaicīgi atklāt ko līdz šim nezināmu, gan arī pamatot kādus līdz šim nesaprotamu, pat par tumsonību uzskatītu, kā arī tautas ticējumos balstītu izpratni par cilvēku un tā mijiedarbību ar pasauli.  Sociālā  vide ietekmē indivīdu psihisko veselību un šī ietekme bioloģiskā veidā  var tikt nodota nākamajām paaudzēm. Tomēr šīs bioloģiskās izmaiņas ir iespējams atgriezt un ne vienmēr tam ir nepieciešami medikamenti, pētījumi rāda, ka to var paveikt arī ar  psihoterapijas metodēm. Pētījumi ir pierādījuši, ka psihiskie procesi atspoguļojas bioloģiski, kas nozīmē, ka psihoterapeitiem ir vērtīgi būt informētiem par šiem procesiem.  Lai arī šķiet, ka atklājumi šajā jomā notiek strauji, tomēr šai jomā iesaistītie uzskata, ka ātrums nav pietiekams (Curry, 2019). Jautājumu loks ir plašs un, šķiet, psihologiem būs  nepieciešams savas zināšanas bioloģisko procesu jomā papildināt patstāvīgi.  

 

Izmantoto avotu saraksts


Alexander, N., Kirschbaum, C., Stalder, T., Muehlhan, M., & Vogel, S. (2020). No association between FKBP5 gene methylation and acute and long-term cortisol output. Translational Psychiatry, 10(1). doi:10.1038/s41398-020-0846-2

Bierer, L. M., Bader, H. N., Daskalakis, N. P., Lehrner, A., Provençal, N., Wiechmann, T., Klengel, T., Makotkine, I., Binder, E. B., Yehuda, R. (2020). Intergenerational Effects of Maternal Holocaust Exposure on FKBP5 Methylation. American Journal of Psychiatry, appi.ajp.2019.1. doi:10.1176/appi.ajp.2019.19060618

Binder, E. B. (2009). The role of FKBP5, a co-chaperone of the glucocorticoid receptor in the pathogenesis and therapy of affective and anxiety disorders. Psychoneuroendocrinology, 34,S186– 195 doi:10.1016/j.psyneuen.2009.05.021

Bishop, J. R., Lee, A. M., Mills, L. J., Thuras, P. D., Eum, S., Clancy, D., , Erbes, C. R., Polusny, M. A., Lamberty, G. J., Lim, K. O. (2018). Methylation of FKBP5 and SLC6A4 in Relation to Treatment Response to Mindfulness Based Stress Reduction for Posttraumatic Stress Disorder. Frontiers in Psychiatry, 9. doi:10.3389/fpsyt.2018.00418

Bronfenbrenner, U. (1994). The Ecological models of Human Development. In International Encylcopedia of Education, Vol.3, 2nd. Ed. Oxford: Elsevier. Reprinted in: Gauvain, M.&Cole, M. (Eds.), Readings on the development od childern, 2nd Ed. (1993, pp.37-34). NY:Freeman

Cameron, E. E., Joyce, K. M., Delaquis, C.P., Reynolds, K., Protudjer, J.L.P. & Roos, L.E. (2020) Maternal psychological distress & mental health service use during the COVID-19 pandemic. Journal of Affective Disorders. 276, 765-774. https://doi.org/10.1016/j.jad.2020.07.081

Curry A. (2019). Parents’ emotional trauma may change their children’s biology. Studies in mice show how. Science doi:10.1126/science.aay7690

Dias, B. G., & Ressler, K. J. (2013). Parental olfactory experience influences behavior and neural structure in subsequent generations. Nature Neuroscience, 17(1), 89–96. http://dx.doi.org/10.1038/nn.3594

DNA. (2020, October 22). Britannica.com https://www.britannica.com/science/DNA

Engel, G. (1977). The need for a new medical model: a challenge for biomedicine. Science, 196(4286), 129–136. doi:10.1126/science.847460
Fraga, M. F., Ballestar, E., Paz, M. F., Ropero, S., Setien, F., Ballestar, M. L., Heine-Suner, D., Cigudosa, J.C., Urioste, M., Benitez, J., Boix-Chornet, M., Sanchez-Aguilera, A., Ling, C., Carlsson, E., Poulsen, P., Vaag, A., Stephan, Z., Spector, T.D., Wu, Y.-Z.,… Esteller, M. (2005). From The Cover: Epigenetic differences arise during the lifetime of monozygotic twins. Proceedings of the National Academy of Sciences, 102(30), 10604–10609. doi:10.1073/pnas.0500398102

Gapp, K., Jawaid, A., Sarkies, P., Bohacek, J., Pelczar, P., Prados, J., Farinelli, L., Miska, E., Mansuy, I. M. (2014). Implication of sperm RNAs in transgenerational inheritance of the effects of early trauma in mice. Nature Neuroscience, 17(5), 667–669. doi: 10.1038/nn.3695

Kaati, G., Bygren, L., & Edvinsson, S. (2002). Cardiovascular and diabetes mortality determined by nutrition during parents’ and grandparents’ slow growth period. European Journal of Human Genetics, 10(11), 682–688. doi:10.1038/sj.ejhg.5200859

Klinger-König, J., Hertel, J., Van der Auwera, S., Frenzel, S., Pfeiffer, L., Waldenberger, M., Golchert, J. , Teumer, A. , Nauck, M., Homuth, G. , Völzke, H., Grabe, H. J. (2019). Methylation of the FKBP5 gene in association with FKBP5 genotypes, childhood maltreatment and depression. Neuropsychopharmacology. doi:10.1038/s41386-019-0319-6

Lastovskis F. (15.marts,2019). Gaismas pilī atceļ plānoto 'pesteļošanas' semināru. Delfi.lv https://www.delfi.lv/news/national/politics/gaismas-pili-atcel-planoto-pestelosanas-seminaru.d?id=50911231

Lazarus, R. S., & Launier, R. (1978). Stress-Related Transactions between Person and Environment. Perspectives in Interactional Psychology, 287–327. doi:10.1007/978-1-4613-3997-7_12

Mill, J., Tang, T., Kaminsky, Z., Khare, T., Yazdanpanah, S., Bouchard, L., Jia, P., Assadzadeh, A., Flanagan, J., Schumacher, A., Wang S.-C., Petronis, A. (2008). Epigenomic Profiling Reveals DNA-Methylation Changes Associated with Major Psychosis. The American Journal of Human Genetics, 82(3), 696–711. doi:10.1016/j.ajhg.2008.01.008

Morgan, H. D., Sutherland, H. G. E., Martin, D. I. K., & Whitelaw, E. (1999). Epigenetic inheritance at the agouti locus in the mouse. Nature Genetics, 23(3), 314–318. doi:10.1038/15490

Mulder, R. H., Rijlaarsdam, J., Luijk, M. P. C. M., Verhulst, F. C., Felix, J. F., Tiemeier, H., Bakermans-Kranenburg, M.J., Van Ijzendoorn, M. H. (2017). Methylation matters: FK506 binding protein 51 (FKBP5) methylation moderates the associations of FKBP5 genotype and resistant attachment with stress regulation. Development and Psychopathology, 29(02), 491–503. doi:10.1017/s095457941700013x

Ogden, J. (2007). Health Psychology: A textbook, 4th edition. Maidenhead: Open University Press.
O'Shea, N. (2020, October 1). Covid-19 and the nation's mental health: October 2020.Forecasting needs and risks in the UK. Centre for Mental Health. https://www.centreformentalhealth.org.uk/publications/covid-19-and-nations-mental-health-october-2020

Pagliaccio, D., Luby, J. L., Bogdan, R., Agrawal, A., Gaffrey, M. S., Belden, A. C., Botteron, K.N., Harms, M.P., Barch, D. M. (2013). Stress-System Genes and Life Stress Predict Cortisol Levels and Amygdala and Hippocampal Volumes in Children. Neuropsychopharmacology, 39(5), 1245–1253. doi:10.1038/npp.2013.327

Peterson, J. M. (2007). Systems theories & systemic constellations. Human Systems Institute. https://www.human-systems-institute.com/docs/elscie/Peterson_systems_theories.pdf

Rhea, E. M., Logsdon, A. F., Hansen, K. M., Williams, L. M., Reed, M. J., Baumann, K. K., Holden, S.J., Raber J., Banks, W.A., Erickson, M. A. (2020). The S1 protein of SARS-CoV-2 crosses the blood–brain barrier in mice. Nature Neuroscience. doi:10.1038/s41593-020-00771-8

Roberts, S., Keers, R., Lester, K. J., Coleman, J. R. I., Breen, G., Arendt, K., Blatter-Meunier, J., Cooper, P., Creswell, C., Fjermestad, K., Havik, O.E., Herren, C., Hogendoorn, S. M., Hudson, J.L., Krause, K., Lyneham, H.I., Morris, T., Nauta, Rapee, R.M., … Wong, C. C. Y. (2015). Hpa axis related genes and response to psychological therapies: genetics and epigenetics. Depression and Anxiety, 32(12), 861–870. doi:10.1002/da.22430

Rogers, K. (2018, December 3) Epigenetics. Britannica.com https://www.britannica.com/science/epigenetics

Rutherford, B. R., Choi, C. J., Chrisanthopolous, M., Salzman, C., Zhu, C., Montes-Garcia, C., Liu, Y., Brown, P.J., Yehuda, R., Flory, J., Neria,Y., Roose, S. P. (2020). The COVID-19 Pandemic as a Traumatic Stressor: Mental Health Responses of Older Adults with Chronic PTSD. The American Journal of Geriatric Psychiatry. doi:10.1016/j.jagp.2020.10.010

Sample, I.( 2020, December 27). Covid poses „greatest threat to mental health since second world war”. The Guardian. https://amp.theguardian.com/society/2020/dec/27/covid-poses-greatest-threat-to-mental-health-since-second-world-war

Schiele, M. A., Gottschalk, M. G., & Domschke, K. (2020). The applied implications of epigenetics in anxiety, affective and stress-related disorders - A review and synthesis on psychosocial stress, psychotherapy and prevention. Clinical Psychology Review, 101830. doi:10.1016/j.cpr.2020.101830

Schroder, H. S., Duda, J. M., Christensen, K., Beard, C., & Björgvinsson, T. (2020). Stressors and chemical imbalances: Beliefs about the causes of depression in an acute psychiatric treatment sample. Journal of Affective Disorders. doi:10.1016/j.jad.2020.07.061

Single nucleotide polymorphism. (2019, September 18). Britannica.com. https://www.britannica.com/science/single-nucleotide-polymorphism

Stahl, S. M. (2011). Psychotherapy as an epigenetic “drug”: psychiatric therapeutics target symptoms linked to malfunctioning brain circuits with psychotherapy as well as with drugs. Journal of Clinical Pharmacy and Therapeutics, 37(3), 249–253. doi:10.1111/j.1365-2710.2011.01301.x

Szyf, M., & Bick, J. (2012). DNA Methylation: A Mechanism for Embedding Early Life Experiences in the Genome. Child Development, 84(1), 49–57. doi:10.1111/j.1467-8624.2012.01793.x

Van Steenwyk, G., Roszkowski, M., Manuella, F., Franklin, T. B., & Mansuy, I. M. (2018). Transgenerational inheritance of behavioral and metabolic effects of paternal exposure to traumatic stress in early postnatal life: evidence in the 4th generation. Environmental Epigenetics, 4(2). doi:10.1093/eep/dvy023

Wang, C., Shen, M., Guillaume, B., Chong, Y.-S., Chen, H., Fortier, M. V., Meaney, M. J., Qiu, A. (2017). FKBP5 Moderates the Association between Antenatal Maternal Depressive Symptoms and Neonatal Brain Morphology. Neuropsychopharmacology, 43(3), 564–570. doi:10.1038/npp.2017.232

Winchester, A.M., (2020, May 15). Genetics. Britannica.com https://www.britannica.com/science/genetics

Yehuda, R., Daskalakis, N. P., Bierer, L. M., Bader, H. N., Klengel, T., Holsboer, F., & Binder, E. B. (2016). Holocaust Exposure Induced Intergenerational Effects on FKBP5 Methylation. Biological Psychiatry, 80(5), 372–380. doi:10.1016/j.biopsych.2015.08.005

Zannas, A. S., Wiechmann, T., Gassen, N. C., & Binder, E. B. (2015). Gene–Stress–Epigenetic Regulation of FKBP5: Clinical and Translational Implications. Neuropsychopharmacology, 41(1), 261–274. doi:10.1038/npp.2015.235

pirmdiena, 2021. gada 25. janvāris

Veselības koučings kā efektīvs risinājums. Vai esat gatavi?

Reizums sanāk tā, ka nesanāk. Šis konkrētais darbs nesanāca. Studiju procesa ietvaros šī darba prezentācijā netiku tālāk par nosaukumu. Ar to bija problēma. Un problēma bija vārdā "koučings". Nav pirmā reize, kad ar to saskaros, tamdēļ neskumstu, bet mēģinu no visa šī iegūt kādu labumu. Labums ir tāds, ka man atkal ir viens raksts, kuru varu publicēt savā blogā. Un otra labā ziņā ir tā, ka varu ar šo rakstu aktualizēt kādu lietu, kas man pašai šķiet svarīga- kā uzlabot veselību, tērējot pēc iespējas mazāk. Tikai šajā reizē koncentrēšos nevis uz viena cilvēka veselību, bet gan uz veselības aprūpes sistēmu kopumā. Un, jā, atbilde uz iepriekšminēto jautājumu nav tālu jāmeklē, ja zināt, kāda ir mana pamatprofesija. Ar koučingu. Šoreiz par veselības koučingu.

Kāpēc par to rakstu? 

...jo veselības aprūpe ir dārga!

Ar veselības aprūpi saistīto izmaksu pieaugums ir visaptveroša parādība. Šo jautājumu risināšana tiek risināta gan globalā, gan valstu, gan arī katra indivīda līmenī. Pieaugot veselības aprūpes izmaksām un redzot to pierādījumu daudzumu, kas apliecina preventīvo līdzekļu ieteikmi uz veselīga dzīvesveida uzvedību, vairākiem veselības aprūpes profesionāļiem ir radies izaicinājums meklēt inovatīvus līdzekļus kā veicināt veselības uzvedību, tādējādi samazinot izmaksas, kuras saistītas ar slimībam, kuru pamatā ir uzvedības maiņa. Kas ir veselība uzvedība? Veselības uzvedība, reizums sauktu par uzvedību, kas saistīta ar veselību, ir indivīdu veiktas darbības, kas ietekmē veselību vai mirstību. Šīs darbības var būt tīšas vai netīšas, un tās var veicināt vai pasliktināt indivīda vai citu cilvēku veselību (Short& Mollborn, 2015).

n.b.Veselības koučings varētu būt viena no vērtīgām pieejām izmaksu samazināšanai. Šādi atzīst vairāki pētījumu autori (Simmons & Wolever,2013 un Olsen, 2013).

....jo cilvēki ir dažādi,

....gan tie, kuriem ir nepieciešama veselības aprūpe, gan tie, kuri sniedz šos pakalpojumus. Un ne vienmēr šo abu pušu mijiedarbības rezultāts ir veselības uzlabošanās. Veselības aprūpes specialista- pacienta mijiedarbībā ierasti tiek sagaidīta diagnoze un eksperta padoms. Savā ziņā tas ir tas, kam, izglītojoties, veselības aprūpes speciālisti tiek gatavoti- saprast, kas notiek un atrast veidu, kā izlabot, to, kas nestrādā kā nākas. Pacients zin, ka viņam vajag palīdzību, bet veselības aprūpes speciālists zin, kā šo palīdzību sniegt. Atbildība savā ziņā ir nodalīta, un šobrīd, šķiet, ka atbildība par veselību vairāk gulst uz veselības aprūpes speciālistu pleciem, kā uz pašiem pacientiem. Tomēr pēdējos gados ir parādījusies tendencei palielināt pacienta līdzdalību veselības aprūpē. Pārmaiņas- tas vienmēr ir izaicinājums. Veselības aprūpes sistēma gan globāli pasaulē, gan arī tepat Latvijā, tiek pakļauta nemitīgām pārmaiņām, tai skaitā arī zinātnes filosofijas paradigmu maiņai. Šobrīd aizvien aktuālāka kļūst ne tikai klīniskos pētījumos balstīta prakse , bet prakse, kurā par nozīmīgu spēlētāju kļūst individuālas vērtības, tai skaitā partnerība t.i. uz vērtībām balstīta prakse (Mārtinsone, 2016). Ar partnerību, šajā gadījumā būtu jāuztver ne tikai vairāku speciālistu, bet arī paša pacienta iestaistīšanos un atbildības uzņemšanos par veselības uzvedības uzlabošanu. Ierasti, konsultācijas pie veselības aprūpes speciālistiem ir ļoti kompaktas, ietverot vien komunikāciju diagnozes precizēšanai, padomu sniegšanai un iespējamo rezultātu iezīmēšanai. Lai arī pacienti pie tādām ir pieraduši, tomēr izmainot šo ierasto praksi, būtu iespējams veikt daudz apzinātāku pacienta iesaisti, tai skaitā nodrošinot pacientam piemērotāku psihoizglītošanu (Singh et al, 2020). Šajā situācijā ir aktuāli nepieciešamība mainīt abu šajās attiecības iesaistīto pušu skatu punktus. 

n.b.Tiek norādīts, ka veselības koučinga treniņš nodrošina veselības aprūpes speciālistiem iespēju mainīt skatu punktu, apgūt atbilstošās komunikācijas spējas un uzvedības maiņu, kas transformē ierastās veselības aprūpes personāla un pacienta attiecības, kas paver iespēju pacientiem daudz aktīvāk līdzdarboties savas veselības aprūpē (Newman et al., 2016).




Kas tad ir veselības koučings?


Veicot sistemātisku pārskatu pētījumu, izkristalizējās divas veselības koučinga definīcijas. Abās šajā definīcijās ir uzsvērts mērķu svarīgums, tomēr vienā gadījumā tiek lietots termins klients, otrā gadījumā-pacients. Otrā gadījumā, atšķirībā no pirmā, arī atbildība par mērķu īstenošanu tiek dalīta, kas savukārt nav uzsvērts pirmajā gadījumā. Pirmais veselības koučinga definīcijas variants sasaucas vairāk ar pieeju, kas nosaka, ka koučam nav jābūt nozares ekspertam. Kas savukārt īpaši ir uzsvērts otrajā definīcijā. 

Veselības koučings ir uz mērķi virzīta, uz klienta orientēta partnerība, kas ir uz veselību fokusēta un notiek ar klienta apzināšanos (enlightenment) un iedrošināšanu (empowermen) palīdzību (Olsen,2013). 

Veselības koučings ir pakalpojums, kuru nodrošina veselības aprūpes speciālists ar mērķi vadīt pacienta veselību. Tas ietver sadarbīgu mijiedarbību starp pacientu un kouču ar mērķi mainīt uzvedību. Tas ietvert pacienta izvirzītus, uz sevi centrētus mērķus un regulāru sekošanu tiem kopā ar veselības kouču. Attiecībā uz hroniskām slimībam, šajās attiecībās abi, gan koučs, gan pacients ir atbildīgi par pacienta veselības rezultātiem. Kouča loma ir nodrošināt vadību, eksperta informāciju un fasilitēt pacienta motivāciju, lai tas sasniegtu savu mērķi (Kivelä et al, 2014). 

Pilnība pieņemt kouča lomu veselības aprūpes profesionāļiem ir sarežģīti, atrodoties pozīcijas un apstākļos, kuros viņu ārstnieciskā eksperta statuss ir visaugstāk novērtēts (Davies, 2020). Koučinga pieeja, kā redzams prasa mainīt skatu punktu, un to var uzskatīt kā vienu no lielākajām problēmām, kāpēc šī, pasaulē salīdzinoši pazīstamā pieeja salīdzinoši lēni ienāk veselības aprūpes sistēmā. 

Kas jau tiek darīts?


Lai arī veselības koučings ir salīdzinoša jauna intervence, tomēr, kā liecina lielais pētījumu daudzums, ir vairākas veselības aprūpes jomas, kurās jau tas tiek pielietots pacientu veselības veicināšanai. Jo īpaši tādas jomas, kur noderīgas varētu būt ierastās uzvedības maiņas un jaunu uzvedības stratēģiju apguve: hroniskas slimības (tai skaitā diabēts), vēža izraisītas sāpes, kardiovaskulārās saslimšanas, hroniski obstruktīva plaušu slimība, svara zaudēšana, stresa mazināšana, veselīga dzīves veida izveide, rehabilitācija (Olsen, 2013 un Wade, 2015). 

Izmantojot tiešsaistē pieejamās datu bāzes (Scopus, ScienceDirect, SageJournals, EbscoHost u.c.) laika periodā no 01.11.2020.līdz 20.11.2020. tik veikta pieejamo informācijas avotu atlase pēc atslēgas vārdiem health coaching training. Iegūtie avoti tika sagrupēti trīs grupās: veselības koučings kā jēdziens un veselības koučs kā profesionālis, veselības koučinga mācību process, veselības koučinga prasmju pielietošana un tās efektivitāte. Jāatzīst, ka dažāda veida zinātnisku publikāciju par veselības koučinga prasmju pielietojuma pieredzi un efektivitāti veselības aprūpē ir pieejams ārkārtīgi plašs, tāpēc sākotnēji tika atlasīti tikai daži pētījumi (24), ar mērķi aptvert pēc iespējas plašāku pielietojuma jomu klāstu. Savukārt zinātnisku pētījumu par veselības koučinga speciālistu sagatavošanu, bija salīdzinoši mazāk. Līdzīgs avotu daudzums pirmatnējā atlasē tika atlasīts, lai dziļāk izpētītu veselības koučinga konceptu. Avotu klāstā pieejami gan sistematiskie pārskati, gan gadījumu analīzes, gan kvalitatīvi pētījumi, gan kvanitatīvi pētījumi, izmantojot nejaušinātus eksperimentus, garengriezuma u.c. dizainus.

Kā notiek veselības kouču sagatavošana?


Pētījumos minēti ārkārtīgi dažāda formāta mācību formāti veselības koučinga prasmju apguvei. Sākot no pāris stundu treniņa, līdz pat divgadīgai programmai (A Tradition of Health Coaching Leadership, 2020). Tai pat laikā ASV ir izveidota organizācija, kuras uzdevums ir ne tikai akredītēt veselības un labsajūtas koučus, bet arī to treniņa programmas (The National Board for Health and Wellness Coaching, 2020). Tomēr nav vienotas izprantes par to, kādam būtu jābūt veselības koučinga treniņa saturam.

Šobrīd autora rīcībā ir tikai viens sistemātisks pārskats (Singh et al, 2020) par veselības koučinga treniņiem veselības aprūpes speciālistiem. Šī pētījuma autori iedziļinās veselības kouča kompetencēs, tomēr nesniedz pilnīgu skaidrību par apmācību procesa detaļām. Šī pētījuma autori norāda, ka būtiski ir ņemt vērā to, ka veselības kouča kompetences atšķiras no koučinga organizāciju definētām kouču kompetencēm. Tās vairāk ir interdisciplināras, ar to saprotot, ka veselības aprūpes speciālistiem, strādājot ar pacientiem, tomēr lomas pārklājas. To būtu svarīgi ņemt vērā, veidojot mācību programmu šajā nozarē esošajiem specialistiem. Lai arī par veselības koučinga efektivitāti ir gana daudz pētījumu dažādās jomās, tomēr par pašu apmācību procesa efektivitāti tādu pētījumu līdz šim vēl nav izdevies uziet. Tai pat laikā ir pieejams pētījums par veselības aprūpes speciālistu komunikācijas prasmju treniņu efektivitāti (Salmane-Kuļikovska & Lejnieks, 2016), kuru datu analīze, iespējams, varētu sniegt idejas, kam pievērst īpašu uzmanību. Savukārt, sekojot nepieciešamībai efektivizēt veselības aprūpes izmaksas, vispamatotāka ir koncentrēšanās uz primāro veselības aprūpi, jo tieši tur notiek primārais kontakts ar pacientu. Primārā veselības aprūpe ir pirmais saskarsmes posms starp indivīdu (ģimeni) un veselības aprūpes sistēmu, racionālas veselības aprūpes sistēmas pamats, kuras uzdevums ir atrisināt galvenās iedzīvotāju veselības problēmas, lietojot vienkāršākās un izmaksu efektīvas medicīnas tehnoloģijas (MK noteikumi Nr. 1529, 17.12. 2013). Ja sekojam izmaksu jautājuma aktualitātei, tad arī šī iemesla dēļ ir pamatota primārajā aprūpes iestādē jau esošo speciālistu apmācība, nevis tajā strādājošo speciālistu skaita palielināšana. No otras puses, ja veselības koučingu nodrošina veselības aprūpes speciālists, tad tiek nodrošināta uz pacienta orientēta un sadarbībā pamatota pieeja tam, kā pacients vada savas hroniskās slimības apstākļus. (Singh et al, 2020)

N.B. Koučinga prasmju apguve ierasti tiek balstīta praktiskos treniņos, lomu spēlēs, uzklausot un sniedzot atgriezenisko saiti, tikai nelielu treniņa daļu veltot teorijas izpētei. Tādējādi ir iespējams apgūt ne tikai kouča lomu, bet vairākkārtīgi izbaudīt koučinga klienta lomu. Šī iemesla dēļ un arī tāpēc, ka ir apgūti dažāda veida praktiskas pieejas aktuālu jautājamu risināšani koučinga treniņa dalībnieki mēdz atzīmēt arī uzlabojumus savā personiskajā un profesionālajā dzīvē. (Engelhard, 2018).

....un kopsavilkums,


.... balstoties PVO un Latvijas sabiedrības veselības pamatnostādnēs. Vadoties pēc Pasaules veselības organizācijas pamatnostādnēm, katra valsts veido savus indikatīvos virzienus. Latvijā tādi ir aprakstīti sabiedrības veselības pamatnostādnēs 2021.-2027.gadam (MK noteikumi Nr. 95, 04.03. 2020.), kur trijos no sešiem indikatīvajiem virzieniem, saskaņā ar augstāk aprakstīto veselības koučinga pielietošanu varētu veikt uzlabojumus (veselīga un aktīva dzīvesveida paradumu nostiprināšana sabiedrībā, tai skaitā iesaistot sociāli atstumtās sabiedrības grupas; uz personu vērstas un integrētas veselības aprūpes attīstīšana; veselības aprūpes pakalpojumu kvalitātes un efektivitātes uzlabošana). Veselības koučinga pieejas izmantošana veselības aprūpē netieši skar arī pārējos trīs virzienus (ārstniecības personu optimāla skaita nodrošināšana, zināšanu un prasmju pilnveide; veselības aprūpes pārvaldības uzlabošana; nevienlīdzības mazināšana veselības aprūpē, valsts apmaksāto veselības aprūpes pakalpojumu pieejamības uzlabošana). 

Kā redzams, veselības koučings kā intervence lieliski iekļaujas veselības aprūpē un piedalās vairāku aktuālo jautajumu risinājumā.To apliecina, gan sākotnējā pētījumu analīze, gan arī tā pieejas saskaņotība ar sabiedrības veselības pamatnostādņu indikatīvajiem virzieniem. Tamdēļ likumsakarīga ir vajadzība pēc speciālistiem, kuri būtu apmācīti šīs intervences pielietošanā. No kā izriet nepieciešamība pēc veselības koučinga prasmju apguves treniņa izveides. Ņemot vērā pieredzi darbā ar auditoriju, kurai ir nostiprinājies eksperta statuss- t.i. skolotājiem, esmu gatava veidot šādu koučinga prasmju apguves treniņu arī veselības aprūpes speciālistiem. Nepieciešama vien mācīties gatava auditorija. Vai esat gatavi? 



Izmantotie avoti

Mārtinsone, K., Pipere, A. un Kamerāde, D.(zin.red.). (2016). Pētniecība teorija un prakse. RaKa. 

Salmane-Kuļikovska, I., Lejnieks, A (2016). Ārstu komunikācijas prasmju apguvei izmantoto metožu efektivitāte : pētījumu apskatu analīze. Zinātniskie raksti : 2016.g. medicīnas nozares pētnieciskā darba publikācijas / Rīgas Stradiņa universitāte. 40-48 https://www.rsu.lv/zinatniskie-raksti/arstu-komunikacijas-prasmju-apguvei-izmantoto-metozu-efektivitate-petijumu

Davies, F., Wood, F., Bullock, A., Wallace, C., & Edwards, A. (2020). Training in health coaching skills for health professionals who work with people with progressive neurological conditions: A realist evaluation. Health Expectations. doi:10.1111/hex.13071

Engelhard, C., Lonneman, W., Warner, D., & Brown, B. (2018). The implementation and evaluation of health professions students as health coaches within a diabetes self-management education program. Currents in Pharmacy Teaching and Learning. doi:10.1016/j.cptl.2018.08.018 

Kivelä, K. , Elo, S., Kyngäs, H, Kääriäinen, M. (2014). The effects of health coaching on adult patients with chronic diseases: a systematic review. Patient Educ Couns. 97(2), 147-57. doi: 10.1016/j.pec.2014.07.026.

Newman P, McDowell A. Health changing conversations: clinicians' experience of health coaching in the East of England. Future Hosp J. 2016;3(2):147-151. doi:10.7861/futurehosp.3-2-147 

Short, S. E., & Mollborn, S. (2015). Social Determinants and Health Behaviors: Conceptual Frames and Empirical Advances. Current opinion in psychology, 5, 78–84. https://doi.org/10.1016/j.copsyc.2015.05.002 

Simmons, L. A., & Wolever, R. Q. (2013). Integrative Health Coaching and Motivational Interviewing: Synergistic Approaches to Behavior Change in Healthcare. Global Advances in Health and Medicine, 2(4), 28–35. doi:10.7453/gahmj.2013.037 

Singh, H. K., Kennedy, G. A., & Stupans, I. (2020). Competencies and training of health professionals engaged in health coaching: A systematic review. Chronic Illness, 174239531989946. doi:10.1177/1742395319899466 

Singh, H. K., Kennedy, G. A., & Stupans, I. (2020). Pharmacist health coaching in Australian community pharmacies: What do pharmacy professionals think? Health & Social Care in the Community. doi:10.1111/hsc.12952 

Wade, D. (2015). Rehabilitation – a new approach. Part two: the underlying theories. Clinical Rehabilitation, 29(12), 1145–1154. doi:10.1177/0269215515601175 

Par nozaru politiku pamatnostādnēm 2021.–2027. gada plānošanas periodam. Ministru kabineta rīkojums Nr. 95, 04.03.2020, Latvijas Vēstnesis, 48, 09.03.2020. https://likumi.lv/ta/id/313037-par-nozaru-politiku-pamatnostadnem-2021-2027-gada-planosanas-periodam

A Tradition of Health Coaching Leadership. University of Minnesota. https://www.csh.umn.edu/education/master-arts-degree-integrative-health-and-wellbeing-coaching

The National Board for Health & Wellness Coaching (NBHWC) https://nbhwc.org/

Health promotion. World Healt Organisation, https://www.who.int/health-topics/health-promotion#tab=tab_1

sestdiena, 2021. gada 2. janvāris

Ceļā uz veselumu. Apiterapija

“Un es sāku sevi vākt kopā. Tas bija grūtāk, nekā eksplodēt.”
― Imants Ziedonis


"Tā borēlija tak ir viena atombumba!", teica, kāda mana paziņa, sekojot manām nedienām. Es piekritu; "Ja, man laiku pa laikam ir sajūta, ka es sadalos atomos. Sāp viss ķermenis. It kā ikviena šūna visiem spēkiem censtos atrauties no otras". 

Kopš  esmu vairāk iepazinusi jungiānismu, mani nemaz nepārsteidz manas paziņas secinājums- viss it visā atspoguļojas, vai mēs to gribam, vai nē. Un to, kā tas atspoguļojas, visticamāk, pavisam drīz pierādīs pavisam zinātniskām metodēm un uz jungiāņiem pārstās skatīties kā uz tumsonīgiem šarlatāniem. Bet, man nav laika gaidīt. Sāpēja jau tagad un risinājumu gribējās atrast pēc iespējas ātrāk. Jau iepriekš esmu rakstījusi par dažādiem saviem mēģinājumiem noskaidrot savas dīvainās neveselības cēloņus un mēģinājumiem tapt veselai. Jāsaka, ka savā ziņā esmu veiksminiece, jo pēc, manuprāt, veiksmīgas izārstēšanas, esmu ieguvusi iespēju nostiprināt iegūto pieredzi, to atkārtojot. Protams, nosaukt sevi par veiksmnieci varu tikai tagad, kad jūtos daudz labāk. Saslimšanas smagajos periodos gribējās teikt ko pilnīgi citu :). 

Viena trešā daļa no ikdienas kapsulu devas....

Ok. Šoreiz padalīšos ar sava ceļojuma jaunajiem atklājumiem un pieredzi. Gandrīz gadu rūpīgi sekojot dakteres ieteiktajai herbālajai terapijai, nevarēju teikt, ka mans stāvoklis būtu būtiski uzlabojies. Laiku pa laikam bija vieglāk, laiku pa laikam bija smagāk. Biju jau sastapusies ar dažādu herbālo preparātu dažādo ietekmi un, konsultējoties ar dakteri, vienu mirkli pat lietoju teju vai 10 dažādus preparātus. Ļoti ticēju, ka reiz tas viss beigsies un vairs nevajadzēs mēnesī tērēt ap 200 eur. Tomēr gaidītais atvieglojums, kā neiestajās, tā neiestājās. Biju jau apguvusi dažādas detoksikācijas metodes, regulāri apmeklēju masāžās un laiku pa laikam- arī kārtīgu pirti. Pēc viena tāda kārtīga pirts vakara no rīta savā kājā sastapu ērci. Bāc! Nu, kā tā var būt! Es taču jau veselu mēnesi cītīgi dzēru klinšrozītes (cistus incantus) tēju, kurai pēc definiīcijas vajadzēja garantēt, ka ērces turās no manis pa gabalu. Apraudājos un nolēmu, ka ir laiks ķerties pie bites. Tā es pati pirmo reizi noķēru un pati sev iedūru biti. Sāpēja. Tas bija pagājuša gada 27.aprīlī. Tā manam ceļam uz veselumu pievienojās apiterapija. 

Liktenīgā ērce

Nav tā, ka nezināju par bišu indes terapiju, bet atturēja fakts, ka bites ir jāķer, jādur un līdz ar to arī jānogalina. Kā redzams, Visumu tas neatturēja pamudināt mani vēlreiz šo lietu apsvērt. Iepazīstot apiterapijas efektus, atklāju, ka tā darbojas vairākos veidos. Bišu indē esošais sastāvs cīnās gan ar borēlijām, babēzijām un bartonellam, gan arī remontē to nodarīto postu. Visvairāk mani iedvesmoja fakts, ka bišu indē esošās obaltumvielas remontē borēliju postītos neironu apvalkus. Tikai tagad, studējot RSU, uzzināju, ka neironu apvalku atjaunošanās ir viens varen lēns process un, ka, ja to bojājums ir noticis lielā vecumā, tad to labojumu varētu arī nesagaidīt. Nepajautāju gan pasniedzējai, vai tas attiecas arī uz bišu indes radīto efektu, bet ceru, ka tas nav zinātniski līdz galam izpētīts, tāpēc ar apņēmību turpinu izvēlēto ārstēšanās terapiju. Un...rezultāti neliek gaidīt. Tikai 6 mēneši pavadīti pildot pilnu šīs terapijas protokolu un  līdzšinējiem sasniegumiem manā ceļā uz veselumu,  ir pievienojušies vairāki citi, veidojot sekojošu kopējo "urā!" sarakstu:
  1. Mugura nesāp.
  2. Kakls vairs nav stīvs.
  3. Varu satvert un noturēt mazus priekšmetus.
  4. Vairs mežonīgi nesvīstu naktīs.
  5. Nav vairs regulārās mazās temperatūriņas.
  6. Nav vairs noguruma!!!
  7. Varu paskriet...un ir pat grūtāk neskriet, kā skriet :)
  8. Dažādās locītavās sāpes atgriežas, pāriet un pazūd uz neatgriešanos (slimības "filmas attīšanas" fenomens)
  9. Atmiņa pamazām uzlabojas (Ļoti interesanti vērot sevi, kā mirkļos, kad jūtu atmiņas zudumu...dodu sev pauzi un it kā aizķerot aiz pavediena velku apziņā atmiņas "filmu" atpakaļ.)
  10. Spēja uzturēt pozitīvu noskaņojumu arī pamazām uzlabojas.
  11. Endometrija hiperplāzijas sāpes vairs  netraucē, un, šķiet, arī pati kaite sāk mazināties.

Šis bija eksperiments laikā, kad vēl ļoti sāpēja plaukstu locītavas. Pēc Ellie Lobel protokola ar tādiem eksperimentiem nav vēlams nodarboties, jo visu var sakārtot ar bišu dzēlieniem mugurā (izņēmums esot celis, galva, tibiālais nervs un žoklis, bet tas viss ir atrodams sīki un smalki  aprakstīts un pat nofilmēts attiecīgajā Facebook mājas lapā)

Man ir pašai sava poliklīnika. Ziemas variants.


Ko esmu darījusi kopš tā aprīļa rīta, kad sastapos ar kārtējo ērci?
  1. Apguvu  bišu ķeršanas un duršanas mākslu. 
  2. Rūpīgi izstudēju Bee Venom Therapy for Lyme Disease lapas materiālus
  3. Sekoju savu spēju robežās Ellie Lobel izstrādātajam ārstēšanās protokolam:   
    1. pamazām sasniedzu 10 bišu dūrienus vienā reizē; 
    2. turpināju ar 10 bišu dūrieniem mugurā katru otro dienu, nedēļā ievērojot vienu 3 dienu pārtraukumu; 
    3. atteicos no visiem herbālajiem preparātiem; 
    4. dzēru C vitamīnu 3x dienā (lai palīdzētu organismam tikt galā ar paaugstinātā kortizola līmeņa regulēšanu);
    5. sekojot pašsajūtai dzēru daudz šķidrumu, tai skaitā arī ābola etiķa ūdeni; 
    6. sekojot pašsajūtai dzēru ašvagdanu- stresa mazināšanai; 
    7. sekojot pašsajūtai gāju Epsomas sāls vannā (tiesa, sen nav bijusi vajadzība); 
    8. tumšajā periodā lietoju D vitamīnu;
    9. lietoju pretiekaisuma  uzturu (bezcukura, bezglutēna, bezlaktozes, bezcūkgaļas, bezalko- bet tas nav nekas jauns, jo tā jau ēdu trešo gadu). 
  4. Apmeklēju neiroloģi- apiterapeiti un izprasīju visu, kam man ir jāpievērš uzmanību, ja pašrocīgi nodarbojos ar apiterapīju. 
  5. Iegādāju pretalerģijas zāles.
  6. Apmeklēju savu ģimenes ārsti un informēju par savu ārstēšanas plānu un palūdzu veikt noteiktas analīzes.
  7. Regulāri sekoju Ellie Lobel Facebook mājas lapas ierakstiem- tas ir gan lielisks sociālā atbalsta avots, gan arī visvisādas noderīgas informācijas avots.
  8. Reizums lietoju kolagēna pulveri.
Mazā meita ir kļuvusi par profesionālu bišu dzeloņu izņēmēju. 
Tie pēc koduma jāatstāj apm.15 minūtes, lai inde pilnā apmērā nonāktu asinsritē.

Ja es skatos no šo darbību efektivitātes, tad nākas atzīt, ka šī terapija manā līdzšinējā ceļojumā uz veselumu ir sniegusi daudz augstāku rezultativitāti, nekā visas līdzšinējās- gan tradicionālās, gan vairāk vai mazāk alternatīvās metodes. Lai arī apzinos, ko pilns apiterapijas kurss ir 3 gadi pēc 10 bišu dūrienu sasniegšanas, un bieži vien notiek vieglākas vai smagākas slimības remisijas fāzes, tomēr jau 6 mēnešos sasniegtie rezultāti ir iepriecinoši. 

Šim stāstam ir sākums. Un pavisam noteikti būs arī turpinājums. Kā gan citādi, jo es mainos!

Esmu pateicīga tiem, kur mani ir atbalstījuši un iedvesmojuši uzsākt šo nebūt vieglo ceļu uz veselumu!

Uzmanību! Lūgums neuztvert manis rakstīto par vienīgo patiesību un ceļu, kā atgūt veselumu. Tās ir tikai un vienīgi manas pārdomas un mana pieredze.

p.s. Jā, man sāp. Jā, man ir bišu žēl. Jā, es viņas ķeru arī ziemā. Nē, es neesmu profesionāla biškope. 

Ciemojoties pie Lietuvas biškopja uzzināju, ka arī biškopji mēdz saslimt ar šo ērču kaiti- arī viņš esot to saķēris un izārstējies ar antibiotikām. Interesanti, cik liela nozīme viņa tagadējam veseluma ir antibiotikām, bet cik liela- tam, ka regulāri tiek pie bišu kodumiem.