Kristīne Vītola par laimi, dullumu un pārmaiņām.

Nu jau vairākus gadus Starptautiskās koučinga nedēļas ietvaros es piedāvāju dažāda veida meistarklases, lai iepazīstinātu cilvēkus ar šo personiskās attīstības veidu- koučingu. Bija jau ierasts, ka ko tādu piedāvāju Rīgā, Liepājā, pat tiešsaistes formātā, vadot vebinārus. Līdz, pagājušajā gadā nolēmu kļūt lokāla. Sazvanīju Birutu Konrādi, Aizputes novada atbildīgo par mūžizglītības jautājumiem un izteicu piedāvājumu. Biruta, mani uzklausījusi, teica: "Labi. Taisam Aizputē pasākumu, bet vajag arī Kazdangā. Tur tagad ir dikti aktīva vecāku biedrība. Viņiem patiks. Kopš no Īrijas uz dzīvi Kazdangā ir ieradusies viena ģimene, cilvēki ir kļuvuši aktīvāki." Nobrīnījos, jo zināju, ka Kazdanga ir krietni vien mazāka par Aizputi. Tomēr piekritu. Un nebiju vīlusies- tiešām sanāca pilna zāle interesentu un tai skaitā pirmo reizi ieraudzīju Kristīni, viņas vīru un vienu no dēliem. Sapratu, ka šie ir. Šie ir tie, kuri atgriezušies no materiāli komfortablās dzīves Īrijā uz Kazdangu. Vēlāk jau uzzinu, ka viņi nodarbojas ar lauksaimniecību un ir daudzbērnu ģimene. Tad nodomāju: "Būtu interesanti kādreiz parunāt ar šiem cilvēkiem. Tur noteikti kaut kam ir jābūt (kā tai Prāta Vētras dziesmā)". Protams, šī reize pienāca. Un uzaicināju uz sarunu tieši Kristīni, jo nu jau mēs esam daudz vairāk pazīstamas. Kopīgi darbojamies Aizputes novada pašvaldības vēlēšanu aktivitātēs.

-Pirmais, ko es Tev jautāšu...Un tāds šis jautājums ir visiem: „ Kas priekš Tevis ir pārmaiņas”?

-Kā vārds?

-Jēdziens!

-Aha!  (Smejas) Pirmām kārtām pārmaiņas sevī. Tikai tad varēs kaut ko dabūt uz ārpusi. Izmainīties pašam. Pirmām kārtām. Ja sieviete mainās, līdz ar viņu mainās viņas ģimene...un tad aiziet: „Tind, dind, dind, dinnnd!” Kā brīnumsvecīte, uz visām pusēm dzirkstelītes. (Smejas) Aplipina visus pārējos.

-Forši.

-Jo tas vārds „PĀRMAIŅAS” viņš jau ir tāds, nu tāds- milzīgs. Sāc tikai kustināt vienā pusītē un viņš aiziet. Kā viļņi jūrā! Iemet akmentiņu un aiziet uz visām pusēm. Jebkurā ziņā pārmaiņas nozīmē tikai labu. Lai arī tās ir ar pozitīvo vai negatīvo zīmi, tās ir pārmaiņas, kuras izmainīs uz to pusi, uz kuru man vajag izmainīties.

-Kas priekš Tevis ir bijušas lielākās pārmaiņas?

-Pati lielākā pārmaiņa bija tā, ka mēs aizbraucām uz Īriju visa ģimene. Un tur, esot citā vidē, esot pie citiem cilvēkiem, es paliku tāda, kāda es esmu tagad. Pirms tam es biju klusa pele, pelēka, zemāka par galdu. Pirms tam Tu mani nepazītu! Pozitīva- jā! Bet klusa ļoti. Tur- cita vide, citi dzīves uzskati. Tur nav runa par finansiālo. Tur ir runa par to, ka cilvēki ir palikuši cilvēki. Mēs šeit esam pamazām palikuši līdzīgāki vilkiem. Skarbi!  Tas bija pirmais, ko man bērni pateica, kad mēs bijām no Īrijas atbraukuši uz Latviju. „Šeit nav cilvēki. Šeit ir vilki.” Skarba lieta. Bet es domāju tā tāda viena paaudze, kura vēl...

-Jaunie jau ir pārlūzuši pāri tai pusē, mēs vēl taka pa vidu esam. Kāds var pieslēgties, kāds nevar pieslēgties tam jaunam.

-Kas Tev bija visgrūtākais tajā pārmaiņu procesā?

Visgrūtākais bija piecelties un pateikt: „Es to varu. Es varu to. Es varu to.” Iekšēji es zināju, ka es to varu. Visgrūtākais man bija to pateikt skaļi. Jā, es varu uzņemties dalību biedrībā. Tur bija latviešu biedrība. Jā, es varu uzņemties vadīt latviešu skoliņu bērniem. Bez pedagoģiskās izglītības. Jā, es uzņēmos. Jā, mēs vadījām.

-Kas Tevī notika tanī mirklī, kad no „es zinu, ka varu, bet nezinu kā to pateikt” Tu pēkšņi ņēmi un pateici: „Es varu!”?

-Tas laikam bija vismuļķīgākais, kas vien varēja notikt. Es sajutos skaista! Tur sievietes nekompleksē, korpulentas dāmas var uzvilkt topiņu zem krūtīm un miņukus. Un viņa jutīsies skaista. Un tad es sajutos kā karaliene. Tīri sievišķīgi.

-Kas notika tālāk?

-Es atradu līdzīgi domājošus cilvēkus. Tikpat dullus un tikpat trakus. Dažāda vecuma. Sākot no pensionāriem un beidzot ar skolēniem. Un tad tas vienkārši aizgāja. Tad vairs nebija bailes sadarboties ar valsts iestādēm. Mēs startējām vairākos projektos arī Latvijā. Tas vienkārši aizgāja. Tāda sniega pika. Veļās un veļās un notiek un notiek.  Un tad man pietika drosmes vēl diviem bērniem. Un pilnīgi vienalga, ka citi saka: „Ak, Tu dullā. Tev tak divi jau ir!”

-Cik ilgi jūs bijāt prom?

-Astoņus gadus. Tā doma, ka mēs atgriezīsimies vīram visu laiku bija. Es uz to skeptiskāk visu laiku skatījos. Tomēr pie tās materiālās labklājības pierod. Es varēju katru gadu atlidot uz Latviju ar visiem bērniem un man tas bija.... pieņemami. Es to varēju izdarīt, strādājot un saņemot minimāli algu. 

-Tāds sirreāls stāsts. 2013.gada vasarā, Ventspilī saku mammai: „Mēs laikam uz Latviju tik tiešām vairāk nē. Negaidiet mūs...”. Trīs dienas pirms izlidošanas. Sēžam ar draugiem pie jūras un vīra bijušais darba biedrs saka: „Zini? Tur, Kazdangā ir viena ferma, kurā varētu pasaimniekot.” Seši vakarā, atceros kā joprojām. Mēs ar vīru saskatāmies. Bez vārdiem. Un vakarā sākam: „Braucam? Braucam apskatīties?” Mēs aizbraucām apskatīties. Nākošajā dienā. Aptuveni sapratām, cik apkārt ir tukšas mājas. Aptuveni, kur varētu dzīvot. Vīrs bija no šejienes. Tam ir aptuveni skaidrība par Kazdangu. Plkst.11.00 nākošajā dienā mums vajadzēja izbraukt no Ventspils uz lidostu Rīgā.  Astoņos no rīta mēs runājam ar saimniekiem, par to, ka mēs atgriežamies Latvijā, ka viņš ņem mūs darbā un ka mēs tiekam pie mājas.  Aizlidojot uz Īriju, tās bija augusta beigas, mēs sakārtojām ar Latvijas skolu, kas jāsakārto. Mēs sakārtojām ar īru skolu, ka mūsu bērni aprīlī pabeigs īru skolu. Aprīļa sākumā mūsu bērni pabeidza skolu Īrijā. Atbraucām uz šejieni un arī šeit viņi pabeidza mācību gadu, vienu mēnesi nomācoties.

Vītolu ģimene 2014.gadā

-Traka sieviete, ko lai saka!

-Nē, nē mēs abi divi tādi. Ne velti vīrs mēdz jokot.  Viņam bija jāiziet šoferu kursi un mūsu ģimenes ārste, neteikšu, ka piekasīga, bet pareiza ģimenes ārste, liek iziet visus ārstus. Un  kad aiziet pie psihiatra, viņš prasa: „Vai tad jums ģimenes ārsts neuzraksta?”  Mans vīrs atbild parasti tā: „Ziniet, ja no Īrijas mēs atbraucām uz Latviju atpakaļ ar četriem bērniem, tad IR jāsūta pie psihiatra! ”

-Protams lielākais šoks mums, protams, bija tas, ka Tu vari strādāt un Tev var nesamaksāt. Šeit trūkst - "es dodu vārdu un es viņu pildu!".  Nav šī godprātība. Tai skaitā biznesa ētikā. Sadzīvē.  Vienalga kur.

-Droši vien jau nevar tā teikt par visiem, bet priekš Tevis tas droši vien tas bija skarbs trieciens. Kad kaut kādā mirklī esi ar kaut kādām cerībām. Vairāk vai mazāk. Bet atgriezusies.

-Jā. Mēs atgriezāmies ar skarbu sajūtu. Mēs zinājām, kas sagaida. Mēs zinājām, ka būs smagi jāstrādā. Es reāli apzinājos, ka ja es nedzīvošu laukos, mēs nebūsim iztikuši. Man vienmēr ir bijis svarīgāks, lai  visi ir paēduši.  Un tāpēc mēs esam laukos.  Lielākā vai mazākā mērā mēs visu izaudzinām paši sev.

-Tieši tā. Simtajā dienā zirņi jāstāda.

-Bija. Bija.

-Es laikam mūžīgi atcerēšos. Mēs, veidojot Aizputes novada sieviešu sarakstu runājām par programmu vai par ko citu ļoti nopietnu. Un pēkšņi Tu pajautāji: „Kura ir 100. diena? Zirņi taču jāstāda!”  Un abas ar Intu Ošu sākāt par to diskutēt.

-Jā, bet man tajā brīdī tas bija ļoti aktuāli.

-Partijas sapulce. Riktīgi labi.  Par dzīvi.

-Zini, kā sieviete. Hi, hi, ha, ha, bet galvā domā, ko viņa rīt vilks mugurā, ko liks galdā ģimenē.

-Tev bija tāds piedzīvojums, tāds un tāds. Kas Tev bija tas gandarījums pārmaiņu procesā?

-Īrijā ļoti grūti bija tas, ka bija 5 mācību dienas un sestajā bija latviešu skoliņa. Bija ļoti grūti bērnus motivēt: „Kāpēc visi atpūšas, bet mums jāmācās?” Tas nebija daudz, tās bija 3 līdz 4 stundas dienā, bet tā bija katra sestdiena.  Plus vēl ceļā laiks.  Mans lielākais gandarījums bija tas, ka atbraucot atpakaļ Latvijā, mani bērni aizgāja skolā atbilstoši savam vecumam.  Viņi nekavēja nevienu gadu.  Mums pat pedagogi prasīja: „Kā jūs vēlaties? Tā vai tā?”  Maija mēnesi viņi nomācījās skolā Kazdangā. Divās nedēļās, kad ir tas pagarinātais gads, piemācījās mācību priekšmetus, kuri viņiem nebija. Un viņi man aizgāja atbilstošā klasē. Un viņiem vienmēr vidējā ir bijusi virs septiņi. Tas ir mans lielākais gandarījums, man laikam neko vairs nevajag. Ja viņi jutīsies slikti, viņi nevarēs pamācīties.  Tā ir atgriezeniskā saite. Viņiem ir labi. Viņi ir labi. Puiši ir iemācījušies visus lauku darbus, ko viņi grib. Jau no 12 gadu vecuma viņi zin, ko viņi grib mācīties.  Bez manas ietekmes.  Viņi paši saka, ko viņi grib. Un tad, jau protams, kā pieaugušais Tu pakoriģē. Mēģinām to, mēģinām to. Aizbraucam uz ēnu dienām, kas ir ideāli Latvijā.

-Man laikam dzīvē nekas svarīgāks par bērniem nav.  Man liekas, ka varētu pat atombumba nokrist, ka tik maniem nekrīt virsū.  Es varu būt samērā mierīga sieviete, tikai manus bērnus neaiztieciet.  Pārgrauzīšu rīkli!

-Kā Aigai (Zeltagraudai). Jums saskan šai ziņā.

Jā, bet viņa arī ir bijusi ārvalstīs. Viņai arī ir tas piesitiens cits. Viņa ir redzējusi kaut ko citu. Vajag aizbraukt nevis ekskursijā, bet mazliet padzīvot. Pabūt. Apgrozīties.

-Bet ņemot vērā visu šo pozitīvo un negatīvo pieredzi, es šeit esmu laimīga. Šeit. Kazdangā.

Tu toreiz jautāji: „Kas tai Kazdangā ir?”  Nezinu, te magnēts kaut kāds ir. Mums draugi no Īrijas atbrauc. Viņiem mājas Latgalē. Un kad, viņi ir Latvijā, viņi atbrauc pie mums. Un viņi ir gandarījumu saka: „Mums šeit patīk!”  Ja šeit patīk, tad mēs taču varam šeit izdarīt ko labāk!

-Sieviešu revolūcija.

-Sieviešu revolūcija, jā! Mums arī biedrībā ir tikai sievietes. Nu, nepieslēdzas mums tie vīrieši! Ko izdarīt? Mums ir sākumā jāmainās. Un tad mēs pavilksim līdzi savus dzīvesbiedrus, bērnus arī.  Man pašai trīs dēli un meita aug. Es gribu uzaudzināt tā, lai viņu ģimenēs būtu līdzvērtība. Ka viņi cienītu to savu otro pusīti.

-Mana meita, Meldra reiz jautāja tādu lietu: „Mammu, Tu gribētu dzīvot paradīzē?’ Es teicu: „Nē. Man tur būtu garlaicīgi!” Vai ne? Iedomājies, ja mēs būtu visi ideāli, būtu baigi garlaicīgi. Reizums vajag tādu bardaku.

-Bet kāpēc Tu man piezvanīji saistībā ar vēlēšanām. Cik tad mēs esam tikušās? Tikai divas reizes!

-Man nevajag daudz, lai sajustu spēcīgu cilvēku! Es to darīju mērķtiecīgi. Es zvanīju tiem cilvēkiem, par kuriem zināju, ka no viņiem varētu būt vērtīgs pienesums.

-Paldies. Es vēl tajā rītā runāju ar vīru (Raitis, Kristīnes vīrs kandidē citā sarakstā) un teicu: „Vai Tu saproti, ko tas nozīmē, ka Tu ieej tajā partijā? Tu saproti, ko nozīmē tāds darbs?” Un viņš man atbildēja: „Es to tā mierīgi uztveru” Es teicu: „Forši, ka Tu to tā mierīgi uztver!” un turpinām dzert kafiju. Tad zvani Tu un izsaki šo piedāvājumu. Es pasaku: „Jā!” Un mans vīrs skatās uz mani un prasa: „Ko Tu izdarīji tikko?” Jo es pati pirms tam, burtiski pirms tam biju jautājusi, vai viņš saprot, ko ir izdarījis. 

-Man kādreiz likās, ka sarakstos var būt tikai skarbie cilvēki. Un tagad, kad es skatos, un redzu, ka var būt arī neskarbie cilvēki. Un tas strādā! Man ļoti gribas darīt šeit kaut ko. Nu tāpēc vien, ka man te patīk!  Es gribu, lai es varu satikt savus bērnus un mazbērnus vairāk, kā vienreiz gadā. Es daru visu, lai būtu bērniem līdzās. Vajag manu klātbūtni, vai nevajag: es šeit esmu. Arī, sliktajās lietās, kad kaut kas notiek slikts, es gribu būt tepat blakām. Es tikai gaidu to dvēseles stāvokli, kad man būs pilnīgi vienalga un es varēšu uzvilkt mugurā to, kas man patīk, nevis to, kam būtu jābūt.  Jā, Kristīnei (Grīnbergai) jau ir iestājies tas. Viņa mani ar savu frizūru nebaida. Tad jau tas nozīmē, ka es esmu pusceļā uz savu brīvību.

Arī nopietna trauma nav šķērslis svētkiem

-Jā, tā mēs te viena otru iedvesmojam!

-Saproti, kāds spars, satiekoties ar visām šīm sievietēm! Mans pirmais spars bija biedrību šeit nodibināt. Atbraucot uz Kazdangu,  man likās: „Viss! Esmu bedrē! Es esmu atbraukusi uz riktīgu bedri." Lai mēs varētu dzīvot pārtikuši, mums abiem ir jāstrādā. Ja mēs abi strādājam, laukos, tad maniem bērniem tiek liegta interešu izglītība laukos. Bet kāpēc? Šobrīd risinājums ir tāds, ka es pakārtojos bērniem. Mazliet arī pastrādāju. Lai ir kaut kāda pilnvērtības sajūta. Bet tur tā lieta, ja mēs sakārtotu šos jautājumus, ko šeit kārtojam. ...Jā,  es nevaru atvest sporta un mūzikas skolu uz Kazdangu. Vienīgais, ko es varu,  tas ir -aizvest bērnus uz turieni. Lai viņiem būtu. Lai viņi nebaidītos teikt: „Zini, es mammu gribu uz mūzikas skolu.” Un es to varu izdarīt. Es negribu dzīvot lielās pilsētās.  Es ar gandarījumu lasu, ka skolās ir līdz 140 bērniem, līdz 200. Tāpat bērnu dārzā. Lai cik tas pedagogs būtu izcils un darīt gribošs. Ja viņai ir 24 mazi bērni, viņa fiziski nevar nodarboties ar katru atsevišķi!  Man ir svarīgi, ka desmitos vakarā man var piezvanīt klases audzinātāja un pateikt: „Klausies, nu nav nekas traks, bet es Tevi bišķiņ painformēju.....”

-Mēs šeit pārāk stingri sekojam sabiedrības noteiktām normām. Īrijā es vienu reizi esmu pidžambiksēs aizbraukusi uz veikalu, atbraucu mājās un teicu vīram: „Ārprāts, es aizbraucu pidžambiksēs uz veikalu!” Un viņš man teica: „Vai tad no tā, ka Tu aizbrauci nesaposusies uz veikalu, maizei cena vai garša mainījās? ” Es teicu: „Nē.”  Labi, nevajag jau aiziet galējībās (smejas).

-Un, ja mani bērni izmācīsies un, ja arī neizmācīsies, bet dzīvē darīs to, ko viņi grib un tas viņiem nesīs gandarījumu, ja viņiem būs prieks par to, ko viņi dara, es būšu laimīgākais cilvēks pasaulē. Kad es šo pasaku kādiem saviem draugiem, ar kuriem esmu ilgi pazīstama, viņi man rāda ar pirkstiņu pie deniņiem: „Vai tiešām?”. Cilvēks var būt arī laimīgs bez dārgām mašīnām un apģērba, darot to, kas viņam patīk.

-Nu, kā atvest šādu sabiedrības uzskatu uz šejieni?

Kopā ar Aizputes novada aktīvajām sievietēm

-Inficiēt.

-Jā, palaist vīrusu.

-Vienaldzības vīrusu likvidēt un palaist ieinteresētības vīrusu.

-Vienaldzība- pareizi pateici. Vienaldzība un izmantošana. Tur ir jāmaina. Šobrīd pat nezinu, kā. Pabalsti reizēm ir ļoti labi. Reizēm ir dzīves situācijas, kad esi ļoti pateicīgs, par to, kas Tev ir un to, ko Tev iedod. Bet no otras puses, cilvēki vairs necenšas neko darīt. Nu, kāpēc, ja man iedod? Mēs paliekam slinki. No vienas puses tas slinkums mums iedod jaunas tehnoloģijas, bet no otras puses viņš iegrūž mūs vēl lielākā bedrē.

-Juris Upe teica, ka mūsu organisms ir radīts, lai dzīvotu 300 gadu. Es nemaz tik ilgi negribu. Lai nāk jaunie vietā. Man gribas savā noliktajā laikā ar labpatiku izdarīt to, kas man ir jāizdara. Un viss. Vairāk jau neko nevajag. Es gribu, lai mani bērni ar mani lepojas. Lai es viņiem būtu piemērs.  Varbūt ne karjeras, vai izaugsmes ziņā, bet ar tādu domu: „Man patika, kā mamma ar tēti dzīvoja. Man patika, kā viņa mani apsedza vakarā. ”

-Paldies par sarunu!

-Es nezinu, kas Tevī ir iekšā, bet ar Tevi parunājot, es jūtu, ka varu kalnus gāzt! 

Saruna ierakstīta 12.maijā, 2017, Kazdangā.

Foto autors Inga Eidiņa un no Kristīnes personīgā arhīva.