ceturtdiena, 2015. gada 17. decembris

Cepu maizi pati!

Ilgu laiku uzskatīju, ka maizes cepšana ir vai nu kas ļoti industriāls (cep tikai maizes kombinātos) vai kas ļoti sens (cepa senos laikos maizes krāsnīs lauku sētās)- tātad pilnīgi ne tas, ko varētu mūsdienu mājas apstākļos pagatavot saviem spēkiem. Mani uzskati cieta sakāvi mirklī, kad pie manis ciemojās divas nepieradinātas draudzenes un viena bija atvedusi ciemakukuli- pašceptu sēklu maizīti. Nogaršoju, iemīlējos un sapratu, ka gribu arī pati pie tādas tikt. Par gribēšanu aizmirsu, līdz mirklim, kad es pati viesojos pie vienas no nepieradinātajām draudzenēm. Pabiju klāt cepšanas procesā... tiku pie ierauga. Un manas maizes cepējas gaitas sākās. 

Sāku ar rudzu miltiem, tad kārta nāca auzu, griķu, rīsu un, protams, arī kviešu miltiem. Miltu trakumā biju pat iegādājusi turku zirņu miltus- tos gan man pietika prāta neiecept maizē, bet izmanoto kādā citā noderīgā veidā. Vienu vārdu sakot, eksperimentēju un testēju. Reizēm manu testu rezultātus ar baudu notiesāja suņi, reizēm tas tika zvirbuļiem.

Nākamais eksperimenta līmenis sākās, kad kādā lietoto preču veikalā mans vīrs uzgāja graudu maļamās dzirnavas. Dzirnavas par spīti solīdajam vecumam rūcot, trīcot un griežoties pildīja savu uzdevumu- t.i. pārvērta graudus miltos. Visvieglāk bija tikt pie griķu un rīsu miltiem, jo gan griķus, gan rīsus var iegādāties jebkurā pārtikas veikalā. Ar citiem graudaugiem nebija tik vienkārši- it sevišķi, ja dzīvo tālu no Rīgas un īpaši specializētajiem veikaliem. Tomēr, arī šis izaicinājums tika pievarēts godam-izrādās, ka graudus iespējams iegādāties pie apkārtnes zemniekiem. Un tā tiku pie auzu, miežu un rudzu graudiem. Arī šeit neiztika bez interesantiem piedzīvojumiem, bet galu galā atklāju arī šo pasauli.

Regulāri cepu maizi- vienu reizi veiksmīgāk, citu mazāk veiksmīgi, līdz brīdim, kad manā dzīvē ienāca cita prioritāte. Ieraugs ledusskapja stūrī zaudēja savu sparu, apvilkās ar pūkainu pelējuma kārtiņu un nonāca kompostā. Pagāja gads un nolēmu atgriezties pie reiz iesāktā. Sapratu, ka vislielākais klupšanas akmens ir ieraugs. Kur to ņemt? Atcerējos par kaut kur dzirdēto "meža raugu", kas lidojot gaisā un tikai jānoķer...un metos pētīt interneta dzīlēs, kā lai to noķer. Izrādījās, ka viss ir vienkāršāks par vienkāršu- ir nepieciešami tikai rudzu milti, ūdens, siltums un laiks. Sekojot instrukcijai, tiku atkal pie sava ierauga un galu, galā atkal pie savas maizes. Urā!


Svaigi cepta rudzu maize ar linsēklām, saulespuķu sēklām un rozīnēm.
Kā teica 2014.gada sezonas Zeltiņa šova bārdainais varonis: "Viss ir vienkārši"! Tā arī ir. Vienkārši seko instrukcijai un ļaujies eksperimentiem. Ja...kas nesanāk, sāc no sākuma...un dari tik ilgi, līdz esi apmierināts ar rezultātu!

Recepte:
Ieraugu gatavoju pēc pamācības šajā saitē>>, bet mīklu taisīju pēc apkārt klejojošās "Mīlestības maizes" receptes: 
  • 0,5 ūdens;
  • 0,5 kg miltu; 
  • 80 gr cukura; 
  • 2 t.k. sāls;
  • 2 tases sēkliņu u.t.m.l. gardumu
Sajauc ieraugu ar siltu ūdeni (NB. pavisam nesen atklāju, ka ūdens vietā var lietot ābolu sulu- mmmm, cik garda maize sanāk!), cukuru, miltiem un sāli. Atsevišķā trauciņā atliek 3 ēdamkaroties ierauga nākamajam cepienam. Atlikušajai mīklai pievieno visvisādus gardumus, kārtīgi izmaisa. Cepšanai paredzēto formu izklāj ar papīru vai iesmērē ar eļļu un ieliek tajā mīklu (mīklai ir diezgan stingra konsistence). Abus mīklus traukus (gan iepriekšatlikto ieraugu, gan cepšanai paredzēto maizi) liek raudzēties. Es raudzēšanu parasti veicu cepeškrāsnī. Raudzē 5-10h, ierauga trauku pēc tam liek ledusskapī, bet maizi cep 200grādos 80 minūtes. Īsi pirms izņemšanas vai tūlīt pēc tam, maizi apsmērē ar ūdeni vai eļļu. 
Silta rudzu maize
Graudi:
-graudu dzirnavās lieliski var samalt arī griķus un rīsus;
-uzmanīgi ar auzu malšanu! Samalu auzu graudus un neiedomājos tos izsijāt pirms cepšanas. Rezultātā ieguvu "ežu maizi"- putniem tā bija lieliska uzkoda :);
-pērkot graudus pa tiešo no zemniekiem, ir vērts painteresēties, vai tie ir izžāvēti. Es par to neiedomājos...un pēc kāda laika graudi sāka pelēt.


Milti:
-tikai un vienīgi no rudzu miltiem maize sanāk "smaga", bet tamdēļ ne mazāk garšīga;
-no rīsu miltiem maize var sanākt pārāk cieta, tamdēļ rīsu miltus rekomendēju izmantot tikai nedaudz- kā piedevu;
-iesaku kombinēt miltus un atrast sev visgaršīgāko variantu.

Piedevas:
-sēklas; 
-visu veidu rieksti;
-žāvēti augļi bez kauliņiem;
-olīves bez kauliņiem;
-eksperimentēju arī ar tomātiem, tomēr rezultāts mani neiepriecināja. Mūsmāju suņi gan bija priecīgi! ;);
-prātoju par iespēju iecept ķiplokus un burkānus, bet tas gan pagaidām tikai projektā.

Kāds projekts īstenojies! Lūk, arī burkānmaize!

Cukurs:
-var izmantot gan balto, gan brūno cukuru;
-cukuru var aizstāt ar medu;
-cukura vietā var mīklai pievienot ievārījumu, tikai tad jāsamazina pievienojamā ūdens daudzums,  lai maize nesanāktu pārāk "slapja". 

Maize vēl pirms rūgšanas
Raudzēšana:
-vasarā raudzēšanas laiks var būt īsāks, savukārt ziemā-  garāks;
-maizi pēc iejaukšanas lieku raudzēt cepšanas formā. Ja izmanto silikona formu- jārēķinās, ka maize rūgstot to var izplēst un tad sanāk neierastas formas maize :);
-ieraugam nepieciešamo daudzumu atlieku atsevišķā trauciņā pirms sēklu, riekstu utml pievienošanas un raudzēju tikpat ilgi, cik cepšanai paredzēto maizi;
-ieraugs savu "spēku" ledusskapī saglabā 10 dienas. Ir vērtīgi laiku pa laikam iejaukt rudzu miltu maizi, lai uzturētu "īstās" maizes ierauga spēku.


Ieraugs jau pēc rūgšanas. Tāds tiek ievietots ledusskapī
Cepšana:
-var izmantot visparastāko cepeškrāsni, tikai jānoskaidro, kurš režīms ir vispiemērotākais maizes cepšanai, jo katrai krāsnij ir savas īpatnības. Manā gadījumā labāk cep režīms "karstais gaiss+apakša";
-maizi var arī nelikt formā, bet pēc raudzēšanas izveidot klaipiņu ar rokām (rokas slapinot ūdenī, lai mīkla neķep klāt) un novietot to uz cepamplāts;
-īsi pirms cepšanas beigām vai tūlīt pēc tam, kad maize izņemta no krāsns, to apslaka ar ūdeni. Tas mīkstina maizes garozu- kas, jāatzīst, tomēr ir gana stingra;
-maize nav paredzēta ilgstošai glabāšanai. Ilgāk tā stāv, ja tai ļauj atdzist, bet glabājot ļauj elpot, nevis ietin plēvē.

Pavisam "zaļi" sanāk tad, ja cep saulainā laikā ar saules saražoto elektroenerģiju :)

Lai izdodas atklāt savu vislabāko pašceptās maizes recepti!

ceturtdiena, 2015. gada 15. oktobris

Ceļš un tā sirds



Citāts*....Un viss pārējais pasaulē ir arī tikai viens ceļš no miljons iespējamiem {un camino entre cantidades de caminos). Tāpēc vienmēr atceries, ka ceļš ir tikai ceļš. Ja jūti, ka tev nevajadzētu pa to iet, nekādā gadījumā nepaliec uz tā. Lai iegūtu šādu apskaidrību, tev jādzīvo disciplinēti. Tikai tad tu zināsi, ka jebkurš ceļš ir tikai ceļš, un nav nekā nosodāma, ka tu to pamet, ja reiz tā liek rīkoties tava sirds. Taču tavam lēmumam turpināt vai neturpināt ceļu ir jābūt brīvam no jebkurām bailēm un ambīcijas. Es tevi par to brīdinu. Aplūko jebkuru ceļu mierīgi un uzmanīgi. Izmēģini to tik reizes, cik uzskatīsi par vajadzīgu. Šis jautājums ir tik nopietns, ka to sev uzdod tikai ļoti veci cilvēki. Mans benefaktors man par to reiz pastāstīja, kad es biju jauns, taču manas asinis vēl bija pārāk karstas, lai to saprastu. Tagad gan es to saprotu. Un gribu paskaidrot tev, ko nozīmē jautājums: vai šim ceļam ir sirds? Visi ceļi ir vienādi—visi tie ved uz nekurieni. Tie vai nu šķērso pašu būtību, vai arī met tai līkumu. Es varu teikt, ka visu savu dzīvi esmu gājis garus jo garus ceļus, taču nekur neesmu iestrēdzis. Tagad benefaktora jautājums ir ieguvis jēgu. Vai šim ceļam ir sirds? Ja ir—tad tas ir labs ceļš. Ja nē — no šī ceļa nebūs nekāda labuma. Abi ceļi ved uz nekurieni, taču vienam ir sirds, bet otram— nav. Viens ceļš padara ceļojumu līksmu — visu laiku, kad tu pa to ej, tu esi ar viņu viens vesels. Otrs ceļš liks tev nolādēt savu dzīvi. Viens padara tevi spēcīgu, otrs — laupa spēkus un tevi iznīcina...

*Karloss Kastaņeda. "Dona Huana mācības.Jaki indiāņu zināšanu ceļš"
Nav ko piebilst.


ceturtdiena, 2015. gada 27. augusts

Aitkopība salu stilā. Sāmsala.

Jau iepriekš rakstīju par mūsu spontāno ceļojumu uz salām (vairāk skatīt šeit>>) Uz divām no tām 1551, Igaunijai piederošām. Ja iepriekšējā reizē pievērsos salu aitkopībai Hījumā, tad šoreiz vēlos dalīties tajos "gardēžu" piedzīvojumos, ko baudījām Sāmsalā.
Kurresārē- Sāmsalas lielākajā pilsētā- iebraucām sestdienas rītā. Un tapām pārsteigti ar pilsētas pieticību un klusumu. Nez kāpēc bija priekšstats, ka šai pilsētai ir jābūt līdzīgai Jūrmalai vai Palangai. Tomēr- nē. Pilsēta igauniskā mierā bija tāda, kāda bija un necentās būt par to, par ko negribas būt. Iegriezāmies tirgū, kur cerējām atrast vietējās ogas- galu galā jau pāris dienas bijām ārpus pašu dārza un ierastais ogu daudzums bija palicis neuzņemts. Tā, klejojot starp tirgotāju rindām, pamanījām, ka tirgus malā esošo namu rotā uzraksts "Aitu centrs. Iepazīsti aitu!" Smejoties, norunājām, ka šeit jau nu gan ir jāiegriežas.

Aitu vilnas "pantons". Daba. Nekādu krāsvielu.
Nams, kur pirmais stāvs atvēlēts dažādu veselīgu produktu tirdzniecībai, bet otrais stāvs atvēlēts tikai un vienīgi aitām. Ekspozīcijā mijas vēsturiskās aitkopības iekārtas (ar to es domāju aušanas stelles un tamlīdzīgus aparātus) ar senām fotogrāfijām un aprakstiem. Netrūka arī dažādu aitu vilnas izstrādājumu. Bija iespēja priecāties gan par dabīgu gan dabīgi krāsotu aitu dzijas krāsu karti, gan adījumiem, filcējumiem, audumiem un no aitādas darinātiem brīnumiem. Fonā skanēja tīri un mierīgi igauņu dziedājumi. Mūzika kopā ar ekspozīciju radīja sastinguša laika sajūtu. Pēc tās apmeklējuma bijām gluži vai atpūtušies. Starp citu, Sāmsalā uz katriem 2 iedzīvotājiem esot viena aita. Mūsmājās gan vairāk :) :) :). Sāmsaliešiem ir kur augt!

Šī baltā dzija krāsota augu krāsvielām. Priecē aci.
Dažādajos tūrisma objektos biju salasījusies kaudzēm bukletus un pārbraucienos tos centīgi studēju- cik nu man to ļāva mūsu jaunākā jaunkundze. Tā, ceļā uz Pangu klintīm (kaut kas līdzīgs Jūrkalnei tikai no kaļķamens), vienā bukletā ievēroju, ka pa ceļam ir bioloģiskā aitu ferma, kura piedāvā ieturēt arī maltīti. Pangu klintis man vairs nešķita svarīgas, gribējās redzēt kā saimnieko šīs fermas īpašnieki. Jāatzīst, ka klintis tomēr skatījām un tām nebija ne vainas, bet .... aitu restorāns tomēr bija daudz lielāks pārsteigums.  Pirms došanās uz šo vietu, pazvanījām uz norādīto tel.nr., lai noskaidrotu, cik tālu tas īsti ir un vai sestdienas pēcpusdienā varam cerēt uz ko ēdamu. Vīrietis mierīgi (protams, kā gan savādāk!) noskaidroja, kur mēs esam, cik mēs esam un atbildēja, ka ceļš būs vien 15 minūtes. Taisnību sakot, mums tas ceļš aizņēma daudz vairāk laika un pāris reizes jau sākām bažīties, ka neko neatradīsim- norāžu nekādu, pa lauku pāri iet 2 pēdas, kuras turpinās mežā.... Izbraucot no meža, ieraudzījām ganāmies aitas un atviegloti uzelpojām. Tad jau būsim atraduši. 

Roositalu lambaresto

Apkārt pamestas mājas, krūmi...nevarētu teikt, ka iedvesmojoši. Tomēr ceļš beidzas pie svaigi remontētas senas klēts ēkas ar elegantu virtuves piebūvi. Tāda būve pilnīgā nekurienē! Ieejot iekšā, sapratām, ka šis restorāns tiešām ir restorāns. Un atrodams tas tikai zinātājiem. Baltas telpas, kristāla lustras, gaumīgs un elegants iekārtojums. Paši saimnieki veikli darbojas kā viesmīļi un pavārs- visīstākais itālis! Tiekot pie ēdienkartes, palikām ar pavērtām mutēm. Protams, ēdienu cenas atbilda interjeram. Bet....piedāvājumā bija tādos variantos pagatavoti jēra gaļas ēdieni, par kuriem pat iedomāties nevarēju. Es tiku pie jēra gaļas lazanjas, bet meita izvēlējās burgera kotleti ar zaļumiem. Vīrs savukārt nolēma pamēģināt ko nedaudz tradicionālāku- grilētas jēra ribas. Ēdiens bija lielisks! Un vēl lieliskāks par to bija stāsts, kurā dalījās šīs vietas saimnieks. 

Ar aitkopību esot sācis nodarboties 2 apstākļu dēļ: pirmkārt vajadzējis kaut ko darīt ar vecāsmammas zemi, kas nonākusi viņa īpašumā un otrkārt, vietējie lopkopji nav pieņēmuši viņu savā pulciņā un viņam ir bijis jādomā pašam, kā organizēt visu saimniecību. Pirms 11 gadiem esot sācis ar 25 aitām, izpētījis, kā viss notiek, noīrējis prāmi un devies uz Gotlani iepirkt aitu mammas. Atgriezies ar 200 Gotlandes aitām, ticis pie Eiropas projekta, sabūvējis modernus angļu angārus un nu jau ir lielākā Gotlandes aitu ganāmpulka īpašnieks- esot veseli divi tūkstoši aitu. Jāsaka, cilvēks ar vērienu! Un skaidru nākotnes bildi. Aitas tiekot bioloģiski audzētas un tās labprāt pērk ārzemēs. Aitu ādas savukārt tiekot vestas ģērēt un krāsot uz Zviedriju. Saimnieks atzina, ka Igaunijas ģērētavās aitādu tikai sabojājot. Klusībā pie sevis arī nospriedu...ka tās, kas mūsmājās ir, drīzāk izskatās pēc sabojātām, ja salīdzina ar tiem smukumiem, kurus redzēju Rossi fermā.

Restorāns esot nupat kā sācis strādāt un to esot izveidojis jau pašu spēkiem. Atjaunojot senu klēti, pirmajā stāvā izvietojuši restorānu,bet otrajā- aitādu šūšanas darbnīcu. Mūsu sajūsmai nebija robežu, kad redzējām to, kā iekārtota darbnīca (moderns aprīkojums un elegants iekārtojums) un kādus izstrādājumus viņi tur ražo! Krāsas, pērles, izšuvumi- nekad nebūtu domājusi ka no aitādas var dabūt gatavu ko tādu. Turpmāk plānojot tā arī darboties- vasarā uzņemt gardēžus restorānā, bet ziemā šūt no aitādām dažādus smukums- spilvenus, čības, cepures, kažokus...un maučus.


Atbraucu mājās un prātoju- kā gan izģērēt un nokrāsot mūsu aitādas tā, lai varētu dabūt gatavu ko tādu! Varbūt jūs ko zināt?

Vairāk par Sāmsalas aitu centru "Know the sheep" skatīt šeit>>
Vairāk par bioloģisko aitu fermu un tās piedāvājumu skatīt šeit>>

trešdiena, 2015. gada 26. augusts

Epiģenētika un sistēmiskie sakārtojumi.


Atceros, kā uzsākot savas psiholoģijas studijas, sāku apzināties, ka pastāv saistība starp zinātnisko un nezinātnisko pieeju. Zinātniskā pieeja ticēja visam tam, ko izdevās laboratorijas apstākļos pierādīt. Nezinātniskā pieeja ticēja visam.... dažādu iemeslu dēļ. Un saistība starp abām pieejām radās mirklī, kad, kāds zinātnieks pierādīja, ka nezinātniskajai pieejai tomēr ir zinātnisks pamats. Nu gluži kā stāstā par kameni, ap kuras lidošanas zinātnisko pamatojomu ņēmās vairāki pētnieki vienu brīdi pierādot, ka viņa nevar lidot, tad atkal apgāžot iepriekšējo pierādījumu... tad atkal atrodot jaunus iemeslus "nespējai lidot". Tomēr kamenei par to ir  pilnīgi vienalga... un viņa turpina lidot.


Viena no manām pirmajām apziņām bija par spēju "zīlēt nākotni"- kaut kādā mirklī sapratu, ka cilvēki, kuri ar to nodarbojas vienkārši ir apveltīti ar spējām (var tās saukt arī par prasmēm, kuras var attīstīt), kuras cilvēks "parastais" tik labi nepārvalda. Zīlētāji spēj rūpīgāk vērot un ievērot, redz sakarības un izdara ātrus, reizēm pat neapzinātus slēdzienus, izmanto visas savas maņas un veido pilnīgi citādāku sarunu partnera tēlu, kā to redz cilvēks "parastais". Tad nu, balstoties uz šo tēlu zīlētāji šauj laukā lietas, kuras reizēm nogāž no kājām ar savu precizitāti. Protams, šobrīd es nedaudz vispārinu, bet darbības mehānisms ir līdzīgs. Un pilnīgi iespējams, zīlētāju vērošanas spēja izpaužas ne tikai mums zināmajās 4 maņās (dzirde, oža, redze, tauste), bet pastāv vēl kāda maņa, kura vēl nav zinātniski aprakstīti un laboratoriski pierādīta. Pagaidām.

Šādas pārdomas mani noveda pie sprieduma, ka ir lietas, kuras pastāv neatkarīgi no tā, vai mēs par tām zinām, vai nē un neatkarīgi no tā, vai tās ir zinātniski pierādītas un aprakstītas, vai nē. Iespējams, ka abi pēdējie faktori ar priedēkli "ne" ir tikai pagaidām. Līdz mirklim, kad par to uzzināsim un līdz mirklim, kad kāds to atklās.

Turpinot šo tēmu, laikam vienu no lielākajiem šokiem piedzīvoju pirmo reizi pieredzot sistēmiskos sakārtojumus 2007.gadā. Atceros, kā sēdēju, vēroju notiekošo un klusībā sevi mierināju, ka neesmu maksājusi tik mežonīgi lielu dalības maksu, lai tā varētu nosegt atalgojumu tādam daudzumam aktieru, kuri spēlē visu šo "izrādi" speciāli man. Un bezmaksas uz šādu darbu jau nu gan neviens neparakstītos! Tie, kuri ir kaut reizi pabijuši sistēmiskajos izkārtojumos grupu formātā, saprot, par ko es runāju. Tas, ka cilvēki, kuri mani redz pirmo reizi, spēj par manu situāciju un par šajā situācijā iestaistītajiem elementiem paust tik precīzas notiekošā detaļas, satricināja manu priekšstatu par pasauli līdz pašiem pamatiem un vēl dziļāk.  Tad arī aizvien vairāk un vairāk pieķēros domai par "pagaidām zinātnieki to vēl nav pierādījuši, bet tas tomēr pastāv". Cilvēki, kuri profesionāli nodarbojas ar sistēmiskajiem sakārtojumiem šo fenomenu dēvē par morfoģenētisko lauku- vidi, kurā viss ir pašlaik (gan tas, kas bija, gan tas, kas būs) un kurai ir iespējams "pieslēgties", saņemt tās informācijas plūsmu, par kuru ir veidots pieprasījums. Lieki piebilst, ka oficiālā psiholoģija pret šo pieeju izturas visnotaļ rezervēti. Tomēr vietā ir piebilst, ka šīs teorijas radītājs B.Helingers, gluži tāpat kā K.Kastaņeda un viens no klasiskās psiholoģijas stūrakmeņiem K.G.Jungs, ir pavadījis pamatīgu laiku mācoties pie šamaņiem.

Tas bija tikai ievads manam šī brīža a-ha momentam. Momentam, kas ļāva saskatīt zinātnisko pieeju, kā pamatojumu tam, ko sludina B.Helingers. Un šoreiz stāsts par vienu pamat-tēzi, kas skar senču pieredzi. Sistēmiskajos sakārtojumos bieži vien "izpeld" lietas, par kurām konkrētais cilvēks nav zinājis- kādi senču "grēki" vai traumatiskā pieredze, kas, kā izrādās, lielākā vai mazākā mērā ir bremzējuši konkrētā cilvēka dzīvi. Sistēmiskajos sakārtojumos bieži vien tas ir saistīts ar dažādiem nepatīkamiem pārdzīvojiem un piedzīvojumiem, kas tiek noklusēti -aborti, vardarbība, slepkavība, incests, katastrofu piedzīvojumi utml. Šīs teorijas ietvaros tiek uzskatīts, ka šie dažādiem nepatīkamie pārdzīvojumi atstāj ietekmi uz nākamajām paaudzēm pat tad, kad par tiem nerunā, kad par tiem nezin neviens cits, ka tikai tas, kurš savulaik to piedzīvojis.

Pateicoties tam, ka mūsu jaunākā meita ir uzsākusi aktīvu pārvietošanos pa istabu un viena no viņas izklaidēm ir žurnālu rūpīga šķirstīšana un plēšana, uzgājām kādu nelasītu rakstu* par vienu varen interesantu pētījumu. Manuprāt, šis pētījums ikvienam sistēmistam būtu jāierāmē un jāsauc "heurēka!", jo beidzot ir pilnīgi konkrēti zinātnisks pamatojums tam, kādā veidā vecāku piedzīvotais atstāj pēdas bērnu dzīvēs.  Vienā vārdā to dēvē par epiģenētiku. Ja kāds konkrēts sugas indivīds savā dzīvē ir piedzīvojis ko traumatisku, tad viņa unikālais gēnu komplekts iegūst kompanjonus**, kuri ietekmē pašu gēnu izpaušanos. Saprotams, ka līdz ar gēnu komplektu, bērni saņem arī šos kompanojus un bauda to iedarbību sekas. Citiem vārdiem sakot, no mammas ir iespējams iegūt ne tikai zilas acis, bet arī ēšanas traucējumus, ja mamma ir savulaik piedzīvojusi badu. Bet no tēta var iegūt ne tikai tumšus matus, bet arī problēmas adaptēties sabiedrībā, ja tēva dzīvē bijusi kāda pamatīgi traumatiska pieredze.  Gēnu komplekts apaug un tiek nodots tālāk pēcnācējiem. Pēcnācēji turpina saņem šo informāciju un neapzinātā līmenī dzīvo ar līdzīgu musturu, kā "traumētie" vecāki, papildus tam iegūstot vēl trauksmi, tieksmi uz depresiju, problēmas ar uztura lietošanu utml, jeb t.s. visu psihologa apmeklējuma klasisko iemeslu komplektu. Pētījumi atspoguļo, kas tiek pārmantots no tēva un kas no mātes, un kā konkrēti tas izpaužas. Pētnieki turpina noskaidrot, kā notiek šo iepriekšminēto kompanoju rašanās un kāpēc šiem kompanjoniem tīk dalīt dzimumus. Vēl taisnības labad, jāpiebilst, ka šos pētījumu Braiens Diass un Kerijs Reislers /Brian Dias, Kerry Ressler, Emory University School of Medicine in Atlanta/ un Izabelle Mansuja /Isabelle Mansuy, Medical Faculty of The University of Zuerich/ veica ar pelēm. Bet tas nebūt nenozīmē, ka attiecināms tikai uz tām. Ir citi pētnieki, kuri arī ir veikuši pētījumus, kas apliecina līdzīgu tendenci arī cilvēku vidū- piem. Reičela Jehuda /Rachel Yehuda, Icahn School of Medicine at Mount Sinai/, kuras pētījumu objekts ir dažādi posttraumatiskā stresa upuri- gan holokaustu, gan karu, gan 11.septembri pārdzīvojušie. 

Viss notiek, kamene lido, bet zinātnieki meklē pierādījumus tās spēja lidot. Katrs nodarbojas ar savu :).

*  žurnāls "Ilustrētā zinātne" februāris, 2015

* * kompanjoni ir acetilgrupas, metilgrupas molekulas, kuras attiecīgi ieslēdz vai izslēdz konkrētā gēna darbību un mikro RNS, kas nosaka gēna aktivitāti.

Vairāk par epiģenētiku lasiet šeit>>

Vairāk par šiem pētījumiem lasiet šeit: 




trešdiena, 2015. gada 19. augusts

Aitkopība salu stilā. Hiiumaa.

Kādu laiku atpakaļ ar sajūsmu dalījos priekā par vilnas pārstrādes manufaktūru Pācē (lasīt šeit >>). Manas sajūsmas iemesli bija vairāki. Gan tas, ka mūsmājās mīt aitas un mums ir svarīgi pilnībā izmantot to sniegto labumu, tai skaitā arī vilnu, gan tas, ka vilnas pārstrādes manufaktūra piekopa ekoloģisku produkcijas ražošanu, gan tas, ka manufaktūras darbība bija mērāma vairākos gadu desmitos un tās iekārtas bija ar vēsturisku vērtību. Tāpat mani sajūsmināja iespēja šīs manufaktūras noliktavā iegādāt dzijas gan adīšanai, gan aušanai.

Tādēļ ir pilnīgi saprotams mūsu entuziasma uzplūds, mirklī, kad, esot Hiiumaa salas (Igaunijas 2.lielākā sala) tūrisma informācijas centrā, ieraudzījām bukletu par vilnas pārstrādes rūpnīcu. Šis objekts pilnīgi noteikti tika iekļauts mūsu maršrutā. Sacīts- darīts. Un itin nemaz nebijām vīlušies. 
Izmantojot tūrisma informācijas centra karti pavisam viegli atradām vilnas rūpnīciņu jeb Villavabrik Hiiu Vill - skatīt šeit>>
Gara balta māja ar īsto uzrakstu un smuki ziedošu ģerāniju podiem priecēja aci vēl pirms pašas rūpnīciņas apmeklējuma. Pametām aci uz dažādu krāsu aitām, kuras turpat ganījās un devāmies iekšā. Nonācām tādā kā stiklotā priekštelpā, kurā vienlaikus pildīja arī salonveikala lomu. 

Bet tālāk aiz stiklotajiem logiem darbojās tās- vairākas vilnas apstrādes mašīnas. Riktīgs konveijers- vienā mašīnā plucina, otrā uzkārš, trešā uzkārš vēl labāk, bet pēdējā vilnu jau satin lielās spolēs jēldzijā.
 





Šīs iekārtas šajā ēkā darbojas vēl kopš padomju laikiem, kad 1950. gadā šeit tika izveidots vilnas pārstrādes kombināts. Tomēr pašas iekārtas ir krietni vien vecākas par rūpnīcu un atsauc atmiņā reiz Lionā redzētās jūgendlaika šantī mežģīņu mašīnas. Mūsdienās rūpes par šo vietu un ārodu uzņēmusies  Valdma ģimene. Sieva esot galvenā dizainere salonveikaliņā iegādājamiem izstrādājumiem, bet vīrieši uzņemoties visus mašīnu darbus- dara visu, lai no tīras vilnas tiktu līdz dzijai. Kamēr vīri izrādīja mašīnas un stāstīja par savu pieredzi, tikmēr rūpnīciņas saimniece uz tikko adītas pelēkas cepurītes veikliem dūrieniem izšuva baltu aitiņu :).


Villavabrik Hiiu Vill, Hiiumaa, Estonia

Jāsaka, ka šādas vilnas kāršanas mašīnas redzēju pirmo reizi. Mums noveicās ar apmeklējuma laiku, jo visas reizē tas ļoti reti kad darbina. Savukārt vērpšanas un šķeterēšanas iekārtas jau biju skatījusi Pācē. Atšķirībā no Pāces, šajā rūpnīciņā nebija nekādu t.s. slapjo darbu- ne te vilnu mazgāja, ne krāsoja. Kad ieminējāmies par to rūpnīciņas saimniekam, viņš teica, ka tā esot viņiem liela problēma- vilnas mazgāšana. Tad vilkām ārā  Sofijas laivu saimnieka Turaida Šēfera padomu- par vilnas mazgāšanu ar tīklu un laivas metodi jūrā (ieliek vilnu zvejas tīklā, piesien pie laivas un aidā jūriņā- izmet labi garu līkumu un vilna tīra!). Igauņu salas Hiiumaa iemītnieks sirsnīgi par to smējās- tā nu gan nekas nesanākšot. Tad jau labāk aitu aizvest uz jūrmalu...un tur izmazgāt ;).


 
Par spīti slapjo darbu ierobežojumam, šajā vietā bija iespējams redzēt vairāku krāsu dzijas.....lai gan tās nebija krāsotas. Izrādās, ka Igaunijas salās ir ļoti daudz dažādu krāsu aitu no pilnīgi sniegbaltas līdz ogļu melnai. Tādējādi ir iespējams tikt pie dažādām pelēkās nokrāsas dzijām, kas ir pilnīgi dabīgas- ne grama krāsvielu. 
Sirsnīgi izrunājāmies (krieviski un ar pirkstu palīdzību :)) ar rūpnīciņas saimnieku un uzzinājām, ka varam tikt ne tikai pie gataviem adījumiem, bet arī pie dzijas. Tiesa, saimnieks atvainojās, sakot, ka palikusi tikai zeķu dzija (ar notrūkumiem), to nevarot adāmmašīnā izmantot. Bet par to man bēdas mazas- adu tikai ar rokām. Un zeķes no šādas dzijas sanāk labu labās. Piemēram, lūk tādas, kā noskatītas šis rūpnīciņas mājas lapā.


Prieks par tādiem uzņēmējiem!  Un prieks par dabīgo dziju, kurai pielietojums ilgi nebūs jāgaida.
Starp citu- garās baltās mājas vienā galā atrodas kafejnīca, kur baudīt dzērienus un uzkodas.
Un vēl. Nebiju domājusi, ka Igaunijas salās tik bieži sastapšu auseklīšus, akas zīmes...un citus rakstus, kas mums tik pazīstami. Laikam mūs vieno ne tikai baltās aitas :)

ceturtdiena, 2015. gada 30. jūlijs

Mainam bēdas pret prieku!

Vietu, kur dzīvoju varētu saukt par mežu, ja vien tas nebūtu privātmāju rajons ;). Sēta pilna ne tikai augļu un košumkrūmiem, bet arī riktīgiem meža kokiem. Par to gan jāsaka paldies iepriekšējiem mājas saimniekiem, kuri stādījuši uz nebēdu (jeb varbūt nav rāvuši ārā to, kas ieaudzies). Kastaņkoki, bērzi, kļavas, liepas, lazdas, pīlādži- parādi man vēl kādu māju, kuras sētā šie visi sadzīvo ar ābelēm, ķiršiem, bumbieriem, plūmēm, ceriņiem un jasmīniem. Uh! Koki un krūmi aug ņigu-ņegu un laiku pa laikam nākas pieņemt lēmumu kādu zaru apzāģēt vai nīkuļojošo pavisam izcelt. Lai cik ar prātu tas nebūtu saprotams, tomēr bēdājos par katru reizi, kad nākas kam dzīvam ķerties klāt. Pat tad, ja tā ir galotnes apzāģēšana kādam augstumaugstam ķirsim. 

Dikti bēdīga man sanāca viena no jūlija nedēļas nogalēm- pie sētas raženi ziedošajai liepai tika pamatīgi apzāģēti zari. Nu...ļoti pamatīgi. Vakarā, skatoties uz "bēdu leju" bezspēcīgi dusmojos un pat apraudājos, bet no rīta... nolēmu, ka ir kaut kas jāmaina un saucu palīgā tēju lasītājus. Ilgi nebija jāgaida: saņēmu ne tikai solījumus ierasties, bet arī ideju, ko vēl var iesākt ar liepziedu pilnajiem zariem- varot tak siet arī pirtsslotas!

Draugi un paziņas ieradās viens pēc otra gan ar saviem, gan lienētiem auto. Sarunājoties ar liepziedu lasītājiem, apjautu, ka pie tādas bagātības nemaz nav tik viegli tikt. Mūsu liepa bija kā glābiņš diviem savstarpēji nepazīstamiem cilvēkiem, kuri līdz tam bija liepziedus lasījuši kur citur- vietā, kur šogad liepas nozāģētas un izrautas ar visām saknēm, apvienojot lauksaimniecības zemes. Reizēm tā bagātība, kas blakus, šķiet tik pašsaprotama :).

Manu bēdu transformācijas rezultāts:
- 4 auto tika pie pirtslotu pilniem bagāžniekiem;
- 1 ķocis, 1 spainis un 2 lielizmēra maisiņi tika piepildīti ar liepziediem;
- mūsu veranda un mēs paši tikām pie žūstošo liepziedu pirtslotu smaržuterapijas;
- dēls tika pie brangas citronmelisu slotas;
- mūsu saldumu krātuvē parādījās rūgtā šokolāde un saldās trifeles;
- sarunas, sarunas, sarunas....kuru rezultātā pieņēmu vēl kādu lēmumu:
- .....un pāris dienas vēlāk devos uz gongu meditāciju,

PALDIES visiem atsaucīgajiem (Inga, Māra, Zaiga, vēl viena Inga un vēl viena Māra)- jūs piešķīrāt jēgu tam, kas šķita zudis!

...arī skumji notikumi var tapt priecīgi, ja pieņem lēmumu un rīkojas. Kādu lēmumu šodien pieņemsi Tu? Lai izdodas papildināt savu saldo mirkļu bagāžu!

ceturtdiena, 2015. gada 23. aprīlis

Starptautiska kouču akreditācija. Kouču zināšanu novērtējuma tests.

Iepriekš rakstīju (skatīt šeit>>), ka man ir zināmā mērā noveicies, jo esmu ieguvusi gan eksāmena nokārtošanas pieredzi, gan pieredzi, kas notiek, kad eksāmenu nenokārto. Turpat rakstīju, ka neesmu eksāmenu kārtojusi atkāroti, bet tikai vienu reizi. Kāpēc tā? Izrādās, ja kārto eksāmenu valodā, kas nupat tikai ir piedzīvojusi savu tulkojumu (krievu valodā eksāmens tapa pieejams īsi pirms es to kārtoju), tad ir iespējams iegūt papildus bonusus- pieredzi, kuru citādi nebūtu pieejama. 

Tātad, atgriežoties pie mirkļa, kad ir aizpildītas kouču zināšanu novērtējuma testa atbildes, pārbaudītas šaubīgās un tuvojas jau testa kārtošanai atvēlētais laika beigas un ir jāspiež poga.


Spiežot pogu- „Iesniegt” es jutos pārliecināta, ka esmu nokārtojusi šo eksāmenu veiksmīgi. Tāmdēļ biju ārkārtīgi pārsteiga, redzot rezultātus- 64.52% , kas nozīmēja, ka esmu izkritusi. Izpētot sīkāk datus – ievēroju, ka 4.kompetenču sadaļa (palīdzība zināšanu iegūšanā un rezultātu sasniegšanā) ir ieguvusi tikai 20% pareizu atbilžu. Īpaši daudz nekavējoties sazinājos ar mentoru, lai uzjautātu viņa viedokli  par to, kā man vajadzētu strādāt, lai uzlabotu šo kompetenču daļu, jo manuprāt tas ir neiedodami zems rādītājs. Mentors bija pārsteigts par šādu eksāmena rezultātu un solīja padomāt. Nākamais loģiskais solis bija iegādāties atkārtotu iespēju kārtot šo eksāmenu, tomēr tajā mirklī nebiju tam gatava, jo man īsti nebija skaidrs, kādas ir manas kļūdas. 


Nolēmu šo jautājumu atlikt, līdz mirklim, kad būs vairāk skaidrības un vairāk laika. Pēc pāris nedēļām uzzināju, ka arī vienai citai manai kolēģei nav izdevies nokārtot šo eksāmenu ar tieši tikpat zemiem rādītājiem 4.kompetenču sadaļā. Šajā mirklī aizdomājos ka varbūt tā nav tikai mūsu problēma- un sazinājos ar Krievijas ICF nodaļu, lai uzzinātu, kā klājies viņiem. Pēc kāda laika arī Krievijas nodaļas pārstāvji apstiprināja līdzīgu tendenci- tie, kuri kārto eksāmenu krievu valodā izkrīt ar sliktu rādītāju 4.kompetenču grupā. Galu galā visiem iesaistoties, tika noskaidrots, ka sistēmā ir bijusi kļūda pareizo atbilžu uzskaitē un tieši 4.kompetenču grupā. Pusgadu pēc eksāmena kārtošanas saņēmu epastu ar atvainošanos un ziņu, ka esmu eksāmenu nokārtojusi ar rezultātu 84%. Lieki piebilst, ka arī mani kolēģi saņēma līdzīgu atvainošanos vēstuli un ziņu par koriģētajiem eksāmena rezultātiem.


Milzīgs paldies visiem, kuri atsaucās manam aicinājumam pārbaudīt šo testu un sniedza atbalstu! Es sajutu, kāda vērtība ir starptautiskai atbalstošai videi, kāda tā ir vērtība- būt ICF rindās! Milzīgs paldies maniem klientiem, kuri priecājās līdz ar mani. Milzīgs paldies manam mentoram par ieinteresētību šajā jautājumā. Paldies manai mazulītei, kura ļāva man oktobrī nokārtot šo eksāmenu un tikai tad piedzima. Un milzīgs paldies man pašai sev par izturību un pacietību!


Tagad esmu asociēts sertificēts koučs- koučs kurš ar koučingu nodarbojas profesionāli atbilstoši starptautiski atzītiem standartiem.

Visaktuālāko informāciju par kouču akreditāciju var iegūt, apmeklējot  www.coachfederation.org  , šajā rakstā aprakstītais ir balstīts uz 2015.gada aprīlī spēkā esošo informāciju.

Starptautiska kouču akreditācija. Mana pieredze. Svarīgas nianses.

Aprakstot starptautiskas kouču akreditācijas nozīmi un ko tas nozīmē (skatīt šeit>>), es minēju, ka uz šo brīdi (2015.gada aprīlis) Latvijā ir nepiedodami maz starptautiski akreditētu kouču. Tā, kā nupat esmu ieguvusi šo statusu, nolēmu aprakstīt šī procesa ceļu un galvenās nianses, kam jāpievērš uzmanība. Ceru, ka šis apraksts iedrošinās arī citus manus kolēģus akreditēties un līdz ar to celt profesionāla koučinga līmeni Latvijā.

Uzsākot akreditācijas procesu: 
  • Izpēti savus izglītības dokumentus un sagatavo tos digitālā formātā (ACTP, ACSTH, CCE vai kas cits vairāk info par to skatīt iepriekšējā rakstā šeit >>);
  • Saskaiti savas prakses stundas ņemot vērā ICF prasības par to uzskaiti un klientu datu norādi;
  •  Atrodi sev atbilstošo akreditācijas procesa ceļu (skat. šeit >>).



JA NEPIECIEŠAMS
  •  Meklē mentoru; 
  • Veic sesijas audio ierakstu kādā no valodām, kurās saprot mentors.



JA NEPIECIEŠAMS
  • Ja Tavs ceļš ir ACC- portfolio, PCC- ACSTH, PCC- portfolio vai MCC (skatīt šeit >>), tad, veicot audio ierakstu, ņem vērā arī to, kurā valodā ir iespējams iesniegt pieprasīto audio sesiju;
  • Veic audio sesiju transkriptu.



Kad viss nepieciešamais ir sagatavots atbilstoši prasībām, dodies uz ICF mājas lapu www.coachfederation.org  un tiešsaistē nopērc attiecīgo pieteikuma formu. Kad apmaksa būs veikta, saņemsi apstiprinājuma epastu un saiti uz pieteikuma formu. 


Uzmanību! Tā, kā  iesnieguma forma ir jāaizpilda vienā piegājienā, tad dokumentiem ir jābūt sagatavotiem mirklī, pirms uzsāc šo procesu. Pieteikuma formas aizpildei ir atvēlētas 3h. Lai atvieglotu sev dzīvi, pirms tam ir vērts lejuplādēt šīs formas parauga versiju un izpētīt, kādi dati ir iesniedzami un kāds ir augšuplādei derīgais formāts un izmērs.

Manā gadījumā bija nepieciešams pārveidot nostrādāto koučinga stundu uzskaites tabulu, jo iepriekš biju datus uzskaitījusi pēc principa: „Notiek sesija – veicu ierakstu”. ICF prasība ir veikt kopīgu sesiju uzskaiti darbā ar vienu klientu,t.i.: „Uzsāku darbu ar klientu- uzsāku nostrādātā laika reģistrāciju līdz mirklim, kamēr beidzu darbu ar konkrēto klientu”. Aktuālo tabulas piemēru iespējams lejuplādēt www.coachfederation.com


Otra lieta, kam jāpievērš uzmanība ir fakts, ka ICF var sazināties ar kādu no klientiem, lai pārbaudītu, vai tiešām viņam ir bijusi sadarbība ar konkrēto kouču. Tamdēļ ir vērts pabrīdināt savus klientus, ka gatavojies kārtot akreditāciju un šī iemesla dēļ klients var saņemt vēstuli no ASV. Es ļoti apzinīgi piegāju šai prasībai un visiem klientiem nosūtīju šādu info.  Mans darbs atmaksājās, jo tas izraisīja patīkamu emociju gūzmu- liela daļa klientu apsveica mani ar šo jauno izaicinājumu. Ja gadījumā Tev ir bijis darbs uzņēmumā/projektā, kura vadība nevēlas izpaust klientu datus, tad ir iespējams norādīt kontaktpersonas informāciju (noteikti ir bijis kāds, kurš kūrēja šo procesu no uzņēmuma puses). Noderīga ir arī atsauksmes vēstule, kurā konkrētā uzņēmuma/projekta pārstāvis ir apstiprinājis, ka esi strādājis kā koučs norādot klientu skaitu, laika periodu un nostrādātu stundu skaitu. Atsauksmes vēstuli/-es tāpat var augšuplādēt tiešsaistes formā. Ir jāņem vērā, ka šajā tabulā drīkst iekļaut tikai to klientu datus, kuri ir piekrituši, ka viņu dati tur tiek ievietoti. Šis jautājums nav apspriežams.

Kad iesniegums ir veiksmīgi iesniegts, es nonācu vietā, kur bija sekojošs attēls.


Taisnību sakot, pieeju kouča zināšanu novērtējuma testam (CKA) – t.i. online eksāmenam es saņēmu ātrāk, kā rakstīts, tomēr neskatoties uz to, viss process pamatīgi ievilkās. Par to kāpēc tā var lasīt turpinājumā šeit>>


Biju izvēlējusies eksāmenu kārtot krievu valodā, jo, lai gan angliski varu sazināties un pat vadīt koučinga sesijas, tomēr nejutos tik pārliecināta savās zināšanās, lai kārtotu rakstisku eksāmenu, kurā katrs vārds ir no svara. Šajā eksāmenā ir 155 jautājumi un tie ir sadalīti 5 daļās: 4 daļas ir veltītas kompetencēm un viena- ētikas jautājumiem. Eksāmens ir jākārto vienā piegājienā, to nevar izpildīt pa daļai, pārtraukt un pēc tam turpināt atkal. Tā izpildei ir atvēlētas 3h, laiks sāk atskaiti, tiklīdz tiek nospiesta poga „Sākt”. Taisnību sakot, 3h nebūt nav pārspīlēti, es šim eksāmenam veltīju 2h un 45 minūtes. Testa formāts ir „izvēlies pareizo atbildi”. Bija reizes, kad šķita, ka pareizas varētu būt 2 atbildes. Tādos gadījumos man palīdzēja izdrukātais un blakus noliktais kompetenču apraksts krievu valodā (ja eksāmenu kārto angliski, noderīgs varētu būt tas pats dokuments angliski, jo bieži vien svarīgs ir formulējums). Mirkļos, kad bija jāizskata situācija darbā ar klientu, man palīdzēja pieredze darbā ar mentoru. Visvieglākā bija ētikas sadaļa. Kopumā eksāmens nav ļoti sarežģīts. Ja esi iepazinis kompetenču aprakstu un ētikas kodeksu, esi strādājis ar mentoru, tad problēmām nevajadzētu būt. Lai eksāmenu nokārtotu, ir jāatbild 70% pareizu atbilžu. Gadījumos, kad māc šaubas, jautājumu var atlikt un atgriezties pie tā pēc kāda laika. Beigās ir iespējams pārskatīt neatbildēto jautājumu sarakstu. Kad visi jautājumi šķiet atbildēti pareizi, jāspiež poga „iesniegt” un nekavējoties ir iespējams uzzināt gan kopējo eksāmena rezultātu, gan katras sadaļas rezultātu.
Pēc tam epastā atnāk ziņa ar apsveikumu un saitēm uz attiecīgo sertifikātu un logo, kā arī iespējām, kuras sniedz jaunais status.



Tas ir gadījumā, ja eksāmens ir nokārtots. Savukārt, ja eksāmenu nav izdevies nokārtot, tad atnāk ziņa ar saiti uz iespēju iegādāties nokārtot eksāmenu atkārtoti. Šī saite ir derīga 6 mēnešus, kas ir pietiekams laiks, lai pilnveidotu savas prasmes jomās, kuras šķiet kritiskas.


Man zināmā mērā noveicās, jo spēju iegūt abas šīs pieredzes: gan to, ko nozīmē nolikt eksāmenu, gan pieredzējusi to, ko nozīmē eksāmenu nenolikt. Loģiski tad man būtu jābūt pieredzei kā notiek atkārota eksāmena kārtošana, tomēr tās man nav. Lai cik tas dīvaini neizklausītos- man eksāmenu tomēr nevajadzēja kārtot no jauna, jo izrādījās, ka to biju veiksmīgi nokārtojusi jau pirmajā reizē. Par to mans nākamais ieraksts šeit>>

Visaktuālāko informāciju par kouču akreditāciju var iegūt, apmeklējot  www.coachfederation.org  , šis raksts ir balstīts uz 2015.gada aprīlī spēkā esošo informāciju.