trešdiena, 2011. gada 29. jūnijs

Mainīt skatīšanās leņķi


Vilšanās sajūta tajā, kas noticis. Piekritīsiet, reizēm kāds notikums vai ne-notikums rada vilšanos sajūtu. Nenotikusi tikšanās, garām pabraucis autobuss, kļūdaini uzrakstīts teksts. Tā, piemēram, šorīt man šāda sajūta radās, kad piezvanīju klientam, lai precizētu tikšanās vietu un uzzināju, ka klients ir pieņēmis lēmumu šodien ar mani netikties. Biju vīlusies. Saplānotā diena sašķobījās. Mana saplānotā diena! Es taču tik smuki visu biju saplānojusi, pēc visiem punktiem un parametriem. Steidzamās, svarīgās un baudāmās lietas sakārtojusi. Un še, Tev! Tiku pie negaidīta loga pavisam negaidītā laikā! Un tad es sapratu, ka negaidīts logs- lieta, kuras man kādu laiku nav bijis. Pēdējā laikā, drīzāk otrādi- negaidītie darbi mani ir izrāvuši no plānotajiem “logiem”. Un šajā mirklī vilšanās sajūta jau sāk zust. Ei, man taču ir iespēja! Veselas 2 h izmantot savā labā, savās interesēs un savai baudai. Šādiem gadījumiem man ir sava krātuvīte: lietas, kuras vajadzētu izdarīt “kaut kad”. Lietas, kuras nav ne svarīgas, ne steidzamas, bet “logu” lietas. Kā viena no lietām bija raksts par tēmu “Paskaties savādāk!” Jau esmu par šo rakstījusi, bet pavisam nesen atkal sastapos ar aizraujošu “paskaties savadāk” piemēru. Jūnija vidū man bija iespēja apmeklēt Andra Strazda lekciju par Latvijas ilgtspējīgu attīstību. Andris Strazds ir visnotaļ interesants cilveks, pretēji pieņemtajam stereotipam par ekonomistu “sausumu” un viņš prot uzrunāt auditoriju. Viena no lekcijas tēmām kā reiz arī bija par nepieciešamību mainīt skatu leņķi un paskatīties savādāk. Un šo stāstu Andris Strazds ilustrēja ar sekojošu piemēru. Mēs visi taču zinām Brīvības pieminekli. Un zinām, kas tajā attēlots. Esam to redzējuši neskaitāmas reizes. Bet uz jautājumu: “Cik skulptūras attēlotas pieminekļa augšējā daļā?”, mēs mulsinoši mīdījāmies starp skaitļiem viena, četras…. Bet kad lektors mūs aicināja ielūkoties ar smalku līnīju izzīmētā figūrā, mēs pēkšņi visi ieraudzījām to otro figūru. Gaisa bērniņu, kuru savās rokās turēja visiem tik labi zināmā Milda. Selektīvā uztvere- mēs redzam to, ko esam pieraduši redzēt un saskatām tikai to, ko vēlamies ieraudzīt. Apzināti vai neapzināti, bet vēlamies. Mainot skatīšanās leņķi, fokusu vai vienkārši atslābināti uztverot apkārtni, ir iespējams redzēt ko vairāk. Un reizēm tas ir ļoti svarīgi. Redzēt vairāk. Redzēt sīkumus lielās lietās. Redzēt sīkumos lielas lietas. Redzēt. Mainīt un mainīties.
Un atceroties manu vilšanos sajūtu par negaidīto logu, tagad man jau gribās piekrist manam radiniekam Krišjānim, kurš brīžos, kad kaut kas noiet greizi, mēdz sacīt “Varbūt jau arī, ka tas ir labi….ka viss notika tā”. Un es uzrakstīju par Mildas Gaisa bērniņu, kuru var ieraudzīt, tikai mainot skatīšanās leņķi.
Pievērsiet uzmanību debesīs redzamajai figūrai, kuras kontūras veido Mildas rokas, zvaigžņu apakšējā mala un starp zvaigznēm esošais sešstūris. Gaisa bērniņa stāvs atrodas starp Mildas rokām, Gaisa bērniņa paceltās rokas veidojas starp Mildas plaukstām un zvaigžņu apakšējo kontūru un Gaisa bērniņa galva atrodas starp zvaigznēm. Vai ieraudzijāt?


Andra Strazda raksts par šo tēmu: http://www.diena.lv/gaisa-bernins-641649


Nav komentāru:

Komentāra publicēšana